Lauksaimniecība. Ievads.

Mainīt valodu
Lapa Pēdējās izmaiņas 14.05.2019
6 min read
Lauksaimniecības nozare izmanto lielāko daļu no zemes platībām Eiropā un tādējādi veido lauku apvidu ainavu. Šai nozarei ir gan tieša, gan netieša ietekme uz vidi, un tā ir arī atkarīga no dabas resursiem.

_DGP5161_2.jpg

More photos

Lauksaimniecības zeme ievērojamā mērā ietekmē zemes izmantošanas veidus ES valstīs. Zālāji un aramzeme kopā aizņem līdz 39 % no Eiropas zemes pārklājuma (EVA, 2017.a). Lauksaimniecības nozarē izmanto lielu daļu dabas resursu, un tai ir sarežģīta saikne ar vidi (ESAO, 2017. gads). Tālāk izklāstītie dati atspoguļo lauksaimniecības nozares darbības rādītājus un ietekmi ES.

  • 2015. gadā Eiropā aptuveni 94 % amonjaka emisiju galvenokārt radās no tādām lauksaimniecības darbībām kā kūtsmēslu uzglabāšana, vircas izsmidzināšana un neorganisku, slāpekli saturošu mēslošanas līdzekļu izmantošana.
  • No lauksaimniecības vajadzībām drenēta kūdras slāņa CO2 emisijas sasniedz līdz 100,5 Mt CO2 gadā, kamēr mežsaimniecības nozarē šis skaitlis ir 67,6 Mt CO2. Ar kopējo emisiju daudzumu 173 Mt CO2 no drenētas augsnes ES ir otrs lielākais (pēc Indonēzijas) kūdrāju radīto CO2 emisiju karstpunkts (Berge et al., 2017. gads ).
  • Apūdeņošanas dēļ lauksaimniecībā ārkārtīgi noslogo atjaunojamos ūdens resursus. Sezonā nozarē patērē vairāk nekā 50 % no Eiropā izlietotā ūdens daudzuma.
  • Lauksaimniecības nozare ir viens no galvenajiem nitrātu avotiem virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos. Vairākos Eiropas reģionos, visbiežāk tur, kur notiek intensīva lauksaimnieciskā darbība, nitrātu koncentrācijas līmenis joprojām ir pārāk augsts.
  • Aptuveni 9 % lauksaimniecības zemju ir daļa no ES mēroga aizsargājamo dabas teritoriju tīkla Natura 2000.
  • Lauksaimniecības nozare atjaunojamās enerģijas ražošanā iegulda 25 miljonus tonnu naftas ekvivalenta (12,3 %) (2015. gadā), kas nozīmē 15 % pieaugumu laikposmā no 2013. gada līdz 2015. gadam (AGRI ĢD, 2017. gads).
  • Lauksaimniecība ir pārtikas sistēmu sastāvdaļa, un ES ražotās pārtikas klāsts ir daudzveidīgs.
  • Kopumā ES pati var nodrošināt lielāko daļu primāro lauksaimniecības preču. ES ir arī lielākā lauksaimniecības pārtikas produktu, tostarp apstrādātu produktu, eksportētāja (EK, 2016.a).

 

Divas no galvenajām problēmām, kas jārisina Eiropas lauksaimniecības nozarei, ir klimata pārmaiņas (EVA, 2017.c) un zemes platību aizņemšana, lai radītu, piemēram, apdzīvotas vietas un infrastruktūru (EVA, 2017.a). Klimata pārmaiņas izraisa ekstremālus laikapstākļus, kuru dēļ ir jāpielāgo kultūraugu šķirnes (plašāku informāciju par pielāgošanos klimata pārmaiņām sk. EVA darbā šajā jomā vai platformā Climate-ADAPT), tāpēc ir vajadzīga pienācīga riska pārvaldība. Zemes platību aizņemšanas dēļ daudzos reģionos samazinās lauksaimniecības zemju platības.

Galvenās tendences

Lai gan lauksaimniecības nozares attīstību ietekmē daudzi faktori un nozares reģionālās atšķirības, Eiropas mērogā tomēr var novērot dažas galvenās tendences. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopējās platības īpatsvars samazinās, un nozari ietekmē zemes platību aizņemšana, t. i., pārvēršana par mākslīgi izveidotām platībām. Neatkarīgi no tā lauku saimniecību skaits samazinās, bet lauku saimniecību vidējais lielums palielinās.

Visi trīs faktori — zemes platību aizņemšana, intensifikācija un ekstensifikācija — ir izraisījuši augstas dabas vērtības lauksaimniecības zemju zaudēšanu un lauku putnu populāciju samazināšanos.

Pēdējos gados lauksaimniecības nozari ir ārkārtīgi ietekmējuši ekstremāli laikapstākļi. Klimata pārmaiņu izraisītas dabas parādības — krusa, spēcīgas lietusgāzes, plūdi un sausums — ir samazinājušas ražas apjomus (EVA, 2017.c).

Politikas konteksts

Lauksaimniecības nozares attīstību spēcīgi ietekmē ES kopējā lauksaimniecības politika (KLP) (sk. Köster, 2010. gads). Jau kopš KLP izveidošanas 20. gadsimta vidū tai ir bijusi spēcīga ekonomiskā dimensija. Tomēr pēdējos 50 gados ir mainījies piešķirto subsīdiju veids un ir notikusi pāreja no nozares vajadzībām pielāgotas politikas uz integrētāku lauku attīstības politiku, ietverot strukturālus un agrovides pasākumus. Patlaban KLP ir divi pīlāri: 1. pīlārs, kas ietver tiešos maksājumus lauksaimniekiem un tirgus intervenci, un 2. pīlārs, ar kuru atbalsta lauku attīstības programmas.

Laikposmā no 2010. gada līdz 2014. gadam ES subsīdiju vidējais īpatsvars lauksaimniecības faktoru ienākumu[1] ziņā bija lielāks par 35 %, bet tiešo maksājumu īpatsvars lauksaimniekiem bija 28 %. Slovākijā šī attiecība bija vairāk nekā 90 % (subsīdijas kopā) un apmēram 45 % (tiešie maksājumi), bet Nīderlandē attiecīgi apmēram 15 % un 12 % (EPRS, 2017. gads). Eiropas Komisijas tiesību akta priekšlikumu attiecībā uz KLP pēc 2020. gada publicēja 2018. gada jūnijā. Tā nolūks ir panākt, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta ieguldījumam vides un klimata mērķrādītāju un mērķu sasniegšanā.

Lauksaimniecisko ražošanu regulē arī citas ES un starptautiskās politikas jomas, dažas no tām, piemēram, Nitrātu direktīva un Ūdens pamatdirektīva, jau ir iekļautas KLP struktūrā. Turklāt enerģētikas un klimata politika, piemēram, pēdējā desmitgadē ir veicinājusi arī enerģētisko kultūraugu audzēšanas apjoma pieaugumu (ESAO/FAO, 2017. gads).

Turklāt lauksaimniecības nozare arī ievērojamā mērā palīdz īstenot ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM).

EVA darbības

EVA sadarbojas ar citām ES organizācijām, lai, piemēram, izveidotu vienotu agrovides rādītāju (AEI) kopumu. EVA datus izmanto KLP uzraudzībai un novērtēšanai, piemēram, lai sagatavotu konkrētus tā dēvētos konteksta rādītājus. Piedaloties Copernicus zemes monitoringa pakalpojuma nodrošināšanā, EVA pēta iespējas aizvien vairāk izmantotCopernicus datus agrovides novērtējumiem. Aģentūra arī cenšas nodrošināt lauksaimniecības nozarei nepieciešamos Zemes novērošanas datus un produktus, piemēram, attiecībā uz precīzo lauksaimniecības tehnoloģiju izmantošanu.

Līdztekus ciešai sadarbībai ar citām ES organizācijām EVA strādā kopā ar vides un lauksaimniecības jomas valstu references centriem. Šie centri ir daļa no EVA Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīkla (Eionet), kurā ir pārstāvētas 39 EVA valstis. Notiek kopīgs darbs ar citām starptautiskām organizācijām, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO). EVA sadarbojas arī ar pētnieku aprindām un ekspertu komitejām, piemēram, ar pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” atbalstīto projektu darba grupām.

 

Jaunākās publikācijas

Jaunākajā EVA ziņojumā “Food in a green light” (“Zaļā gaisma pārtikai”) ir aplūkota pārtikas ražošana un patēriņš, ņemot vērā pārtikas sistēmas nākotnes izredzes.

 



[1] Lauksaimniecības faktoru ienākums ir ienākums, ko radījuši visi lauksaimnieciskajā ražošanā izmantotie faktori (zeme, kapitāls, darbs) neatkarīgi no tā, vai tie ir uzņēmuma īpašumā vai nav. Tā ir kopējā vērtība, ko radījis lauksaimniecības uzņēmums, kas veic ražošanas darbību, un to nosaka, no produkcijas vērtības atņemot mainīgās izmaksas, nolietojuma un ražošanas nodokļu vērtību, kā arī pieskaitot ražošanas subsīdiju vērtību. (AGRI ĢD informācija, 2017. gads)

Saistītais saturs

Jaunumi un raksti

Saistītie dati

Saistīto datu vizualizācijas

Attiecīgie indikatori

Use of freshwater resources Use of freshwater resources Despite renewable water is abundant in Europe, signals from long-term climate and hydrological assessments, including on population dynamics, indicate that there was 24% decrease in renewable water resources per capita across Europe between 1960 and 2010, particularly in southern Europe. The densely populated river basinsin different parts of Europe, which correspond to 11 % of the total area of Europe, continue to be hotspots for water stress conditions, and, in the summer of 2014, there were 86 million inhabitants in these areas. Around 40 % of the inhabitants in the Mediterranean region lived under water stress conditions in the summer of 2014. Groundwater resources and rivers continue to be affected by overexploitation in many parts of Europe, especially in the western and eastern European basins. A positive development is that water abstraction decreased by around 7 % between 2002 and 2014. Agriculture is still the main pressure on renewable water resources. In the spring of 2014, this sector used 66 % of the total water used in Europe. Around 80 % of total water abstraction for agriculture occurred in the Mediterranean region.  The total irrigated area in southern Europe increased by 12 % between 2002 and 2014, but the total harvested agricultural production decreased by 36 % in the same period in this region. On average, water supply for households per capita is around 102 L/person per day in Europe, which means that there is 'no water stress'. However, water scarcity conditions created by population growth and urbanisation, including tourism, have particularly affected small Mediterranean islands and highly populated areas in recent years. Because of the huge volumes of water abstracted for hydropower and cooling, the hydromorphology and natural hydrological regimes of rivers and lakes continue to be altered. The targets set in the water scarcity roadmap, as well as the key objectives of the Seventh Environment Action Programme in the context of water quantity, were not achieved in Europe for the years 2002–2014.

Saistītās publikācijas

Skatiet arī

Geographic coverage

Dokumentu darbības
Abonementi
Reģistrēties, lai saņemtu mūsu pārskatus (drukātā un/vai elektroniskā formātā) un ceturkšņa e-ziņojumus
Seko mums