nākamais
iepriekšējais
temati

Article

Pārvaldība — Sadarbība ilgtspējīgas zemes apsaimniekošanas nodrošināšanai

Mainīt valodu
Article Publicēts 20.12.2019 Pēdējās izmaiņas 20.12.2019
11 min read
Kam pieder zeme un tās resursi? Kas lemj par to iespējamo izmantošanu? Dažos gadījumos zeme ir privātīpašums, ko var iegādāties un pārdot un ko izmanto tikai tās īpašnieki. Bieži tās izmantošanu regulē ar valsts vai vietējā mēroga noteikumiem, piemēram, lai saglabātu apmežotās platības. Citos gadījumos dažas teritorijas ir paredzētas tikai sabiedriskai izmantošanai. Taču zeme nav tikai platība vai teritorija. Kad mēs visi izmantojam zemi un paļaujamies uz tās resursiem, ilgtspējīgas apsaimniekošanas nodrošināšanai ir nepieciešama īpašnieku, regulatoru un lietotāju sadarbība no vietējā līdz globālajam mērogam.

Mūsu ikdienas dzīvē “zeme” vienlaicīgi var nozīmēt vairākas lietas. Tā var apzīmēt platību uz mūsu planētas zemes masas virsmas. Tā var būt arī augsne, ieži, smiltis vai ūdensobjekti uz Zemes virsmas un tās augšējos slāņos. Dažos gadījumos tā var ietvert visus izrakteņus un citus resursus, piemēram, pazemes ūdeņus, naftu un dārgakmeņus teritorijas dziļumos. Lauku kopienām vai pilsētās mītošajiem amatieriem dārzniekiem tā pat var nozīmēt individuālu un kultūras saikni ar lauku dzīvesveidu vai saikni ar dabu.

Zeme: prece vai sabiedrisks labums?

Zemes tirgus vērtība (noteiktā teritorijā) var ievērojami atšķirties atkarībā no tās izmantošanas, atrašanās vietas un resursiem. Ir daudz vēstures liecību par nomaļiem un ne īpaši populāriem apvidiem, kur zemes cenas strauji paaugstinās, kad tiek atklāta nafta vai zelts, vai par apkaimēm, piemēram, Berlīnē esošo Kreicbergu, kas bija nomaļa apkaime gar Berlīnes mūri, bet strauji kļuva par pilsētas dzīves centru, kurā pieauga zemes un īpašumu cenas. Ražīga zeme var būt arī globāla prece vai ieguldījums daudznacionālām sabiedrībām, kas iegādājas lielas platības visā pasaulē, bieži uz mazas vietējās ražošanas rēķina.

Zemes noteikšana par privātīpašumu (preci, ko var iegādāties un pārdot) dažādās kultūrās un laika gaitā izpaudusies atšķirīgi. Tradicionālās klejotāju kultūrās, piemēram, sāmu gadījumā Somijas un Zviedrijas ziemeļos, sezonāla migrācija, pārvarot lielus attālumus, un dabas resursu izmantošana ceļā ir bijusi un mazākā mērā joprojām ir norma. Šis dzīvesveids ir atkarīgs no netraucētas piekļuves ainavai un tās resursiem. Visa kopiena izmanto zemi un to aprūpē. Šajā kontekstā zeme un tās resursi virs zemes un zem tās ir kopīga prece.

Zeme var būt arī koplietojama platība un koplietojama prece, kas nodota izmantošanā konkrētai kopienai. Daudziem ciematiem Turcijā ir piekļuve skaidri marķētām ganībām, ko var izmantot ganāmpulkiem no konkrētā ciemata. Juridiski zeme var piederēt valstij vai ciematam kā kopienai, taču ciematam ir tiesības izmantot platību un lemt par tās koplietošanu.

Zināmā mērā tas līdzinās citām sabiedriskajām telpām. Pilsētu rajonos varas iestādes var noteikt, ka visi drīkst izmantot un koplietot dažas teritorijas, piemēram, parkus, publiskos laukumus vai gājēju zonas. Sabiedriskās telpas var ietvert zemi, kas pieder valstij vai publiskai iestādei.

Eiropā kopīgu sabiedrisko telpu jēdziens pastāv līdzās tādu teritoriju jēdzienam, kas skaidri un juridiski ir definētas kā privātīpašums, kurš pieder fiziskām personām vai juridiskām personām, piemēram, uzņēmumiem vai organizācijām. Robežas bieži ir skaidri noteiktas ar žogu vai sienu un ir reģistrētas un atzītas oficiālā iestādē, piemēram, zemesgrāmatā vai pašvaldībā. Neatkarīgi no zemes īpašumtiesību veida publiskās iestādes ar funkcionālā zonējuma tiesību aktiem var arī noteikt, kā konkrētas teritorijas jāizmanto, piemēram, dzīvojamiem, komerciāliem, rūpnieciskiem vai lauksaimnieciskiem mērķiem.

Meža īpašumtiesības: privātas vai publiskas?

Zemes un tās resursu pārvaldība nekad nav bijusi vienkārša. Teritorija, kas noteikta par privātīpašumu un ko apsaimnieko privātpersonas, var darboties arī kā sabiedriska telpa un nodrošināt sabiedrisko labumu. Dažos gadījumos platību var uzskatīt par sabiedrisku telpu, kas nodrošina sabiedrisko labumu, taču tās resursi ir preces, kas pieder juridiskajam īpašniekam, kā tas ir Somijas mežu piemērā.

Vairāk nekā 70 % Somijas teritorijas klāj meži, un aptuveni 60 % Somijas mežu[i], kas ietver apmēram 440 000 saimniecību, pieder gandrīz 1 miljonam privātpersonu vai ģimeņu. Šie salīdzinoši mazie meža laukumi (vidēji 23 hektāri uz saimniecību, kas aptuveni līdzvērtīgi 32 futbola laukumiem) tiek nodoti no vienas paaudzes nākamajai. Laika gaitā to lauksaimnieku skaits, kuriem pieder meži, ir ievērojami samazinājies. To daļēji ir izraisījusi sabiedrības novecošana un jauniešu migrēšana uz pilsētām. Pašreiz mežu īpašnieku lielākā grupa ir pensionāri, un vairumu šo teritoriju faktiski apsaimnieko plašs īpašnieku apvienību tīkls visā Somijā. Tomēr visi somi var piekļūt šiem privātajiem mežiem un izbaudīt atrašanos tajos.

Faktiski vairāk nekā 60 % Eiropas mežu[ii] pieder privātpersonām. Privāto mežu īpatsvara diapazons ir no 75 % Zviedrijā un Francijā līdz mazāk nekā 25 % Grieķijā un Turcijā. Meža apsaimniekošanu un mežsaimniecības pasākumus var veikt publiskas iestādes, vai arī tos var uzticēt privātiem mežsaimniecības uzņēmumiem.

Kam ir pienākums rūpēties?

Lai aizsargātu zemi, tās resursus un to izmantošanu, dažādas pārvaldības struktūras ievieš daudzas politikas nostādnes un pasākumus. Eiropā tie var būt gan vietējie noteikumi par funkcionālo zonējumu, gan Eiropas tiesību akti ar mērķi samazināt rūpniecisko piesārņojumu zemē, gan arī zaļo zonu savienošana ar mērķi mazināt sadrumstalotību un aizsargājamo teritoriju paplašināšana ar mērķi saglabāt dabas daudzveidību. Daži no šiem pasākumiem ir cieši saistīti ar ekonomikas nozarēm vai konkrētām politikas jomām. Piemēram, ES kopējā lauksaimniecības politika[iii] paredz, ka lauksaimniekiem jāpieņem prakses kopums, ar ko var sasniegt labu lauksaimniecības un vides stāvokli. Tāpat 7. vides rīcības programmā[iv], kas ir ES vides politikas pamatā līdz 2020. gadam, ir ietverta nesaistoša apņemšanās līdz 2050. gadam apstādināt aizņemtu zemes platību tīro pieaugumu ar mērķi apturēt pilsētu rajonu izplešanos bieži vien auglīgajā lauksaimniecības zemē un mežos. Tomēr nav saskaņota un visaptveroša politikas nostādņu kopuma, kas būtu orientēts uz zemi un augsni. Nesenajā ziņojumā[v], ko sagatavojusi Eiropas Revīzijas palāta (ECA), ir uzsvērts, ka risks saistībā ar pārtuksnešošanos un zemes degradāciju pieaug un ka politikas pasākumiem trūkst saskaņotības.ECA cita starpā ierosina izveidot metodiku, ar ko novērtētu pārtuksnešošanās un zemes degradācijas apmēru ES, un sniegt norādījumus dalībvalstīm par augsnes kvalitātes saglabāšanu un zemes degradācijas ziņā neitrāla stāvokļa panākšanu.

Kad ir runa par praktisku rīcību šādu politikas mērķu sasniegšanai, to neīsteno tikai atsevišķas ieinteresētās personas, piemēram, lauksaimnieki, patērētāji vai pilsētplānotāji. Lai gan mūsu patēriņa izvēle, piemēram, izvairīšanās no personīgās higiēnas līdzekļiem, kuru sastāvā ir mikroplastmasa, uzturam vai lauksaimniecības praksei var būt ietekme uz augsnes un zemes veselību, tajā ir iesaistīti daudzi faktori un citas ieinteresētās personas. Pārtikas un zemes tirgus cenas, zemes produktivitāte, klimata pārmaiņas un pilsētu izplešanās radītais spiediens var piespiest lauksaimniekus ieviest monokultūru vai intensīvās lauksaimniecības praksi ar mērķi saglabāt ekonomisko dzīvotspēju. Nav pārsteigums, ka daudzās Eiropas lauksaimniecības kopienās vērojama zemes pamešana un jauniešu migrēšana uz pilsētu rajoniem, jo īpaši teritorijās ar zemu lauksaimniecības produktivitāti. Tāpat atsevišķi pilsētplānotāji var izvēlēties ierobežot pilsētu izplešanos, pārveidojot vecus rūpnieciskos objektus jaunos pilsētu rajonos, taču varas iestādēm var trūkt nepieciešamo resursu. Daudzos gadījumos zemes attīrīšana un atveseļošana rūpnieciskās teritorijās var izmaksāt dārgāk nekā infrastruktūras paplašināšana un būvniecība uz lauksaimniecības zemes.

Kas ir atbildīgs?

Dažās politikas jomās, piemēram, augsnes piesārņojuma jomā, var būt ļoti grūti sadalīt atbildību. Konkrētā jomā daļu no kontaminācijas var būt izraisījusi pārmērīga mēslošanas līdzekļu un pesticīdu izmantošana no lauksaimnieka puses. Ar vēju, lietu vai plūdiem varētu pārnest citas transporta, rūpniecības vai enerģētikas nozares darbības rezultātā radušās piesārņojošās vielas. Visbeidzot, plašāka sabiedrība gūst labumu no uz lauka iegūtas pārtikas un tās transportēšanas uz pilsētām.

Daži zemes resursi, tostarp smiltis un grants, ir globālas preces. Galalietotāji var atrasties diezgan tālu no ieguves vietas. Saskaņā ar ziņojumu, ko nesen sagatavojusi UNEP[vi] (Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma), globālais pieprasījums pēc smiltīm pēdējās divās desmitgadēs ir trīskāršojies urbanizācijas un infrastruktūru attīstības rezultātā. Ieguves noteikumi un to īstenošana dažādās valstīs var atšķirties. Līdz ar pieaugušo pieprasījumu un nelikumīgo ieguves praksi šo pārvaldības atšķirību rezultātā var rasties papildu spiediens uz jau tā neaizsargātām ekosistēmām, piemēram, upēm un piekrastes zonām, kur iegūst smiltis. Tāpat citi kalnrūpniecības pasākumi, t. i., akmeņogļu, kaļķakmens, dārgmetālu vai dārgakmeņu ieguve, arī var būtiski ietekmēt ekosistēmas, kas atrodas ieguves vietu tuvumā (piemēram, piesārņot vai likvidēt augsnes virsslāni).

Izmērāmu mērķu noteikšana un vienošanās par tiem var radīt vēl vienu pārvaldības izaicinājumu. Piemēram, mēs zinām, ka augsnes organiskā viela, kā augu atlikumi, ir būtiska veselīgas un ražīgas augsnes nodrošināšanai un klimata pārmaiņu mazināšanai. Ņemot to vērā, ES Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā[vii] ir apņēmusies palielināt augsnes organiskās vielas apjomu. Bet kā mēs varam precīzi noteikt izmaiņu apjomu, ja nezinām esošo organisko vielu daudzumu Eiropas augsnē? Tādēļ Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs uzsāka sākotnēju augsnes apsekojumu[viii], aptverot aptuveni 22 000 augsnes paraugu no visas ES.

Augsne un zeme aizvien biežāk globāli un Eiropā tiek atzīta par svarīgu un ierobežotu resursu, kas saskaras ar aizvien lielāku spiedienu, ieskaitot spiedienu saistībā ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības zudumu. Piemēram, nesenajā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes īpašajā ziņojumā[ix] tiek piešķirta globāla perspektīva turpmākajām problēmām, ņemot vērā zemes degradāciju, ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, pārtikas nodrošinājumu un siltumnīcefekta gāzu plūsmas sauszemes ekosistēmās klimata pārmaiņu kontekstā. Ziņojumā, ko sagatavojusi IPBES (Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā), uzsvērts globālās zemes degradācijas[x] apmērs un sekas. Ar nesenāku globālu novērtējumu[xi], ko sagatavojusiIPBES, tiek vērsta uzmanība uz aizvien straujāko bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, arī attiecībā uz sauszemes sugām, ko citu faktoru vidū izraisa zemes izmantošanas maiņa.

Pēdējos gados šī atziņa pakāpeniski ir pārtapusi visaptverošos mērķos un struktūrās. Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķi, jo īpaši 15. mērķis “Dzīvība uz zemes”[xii] un 2. mērķis “Novērsts bads”[xiii], ir atkarīgi no veselīgas augsnes un ilgtspējīgas zemes izmantošanas. Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Globālā augsnes partnerība[xiv] ar reģionālo partnerību palīdzību vēlas uzlabot augsnes pārvaldību un veicināt tās ilgtspējīgu apsaimniekošanu ar visu ieinteresēto personu iesaisti, sākot ar zemes lietotājiem un beidzot ar politikas veidotājiem, lai apspriestu ar augsni saistītus jautājumus. Daudzos ES politikas dokumentos, tostarp ES augsnes aizsardzības tematiskajā stratēģijā[xv] un bioloģiskās daudzveidības stratēģijā[xvi], aicina aizsargāt augsni un nodrošināt zemes un tās resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

Ņemot vērā ar augsni un zemi saistītās pārvaldības sarežģītību un neraugoties uz šiem globālajiem un Eiropas mēroga centieniem, saistošu mērķu, stimulu un pasākumu augsnes un zemes resursu aizsardzībai vairumā gadījumu trūkst.

Tomēr dažādās sabiedrības daļās tiek īstenotas vairākas iniciatīvas ar mērķi labāk apsaimniekot zemi un augsni. Tās ietver vides monitoringa uzlabošanu, politikas reformu priekšlikumus (piemēram, lauksaimniecības jomā), pētniecības iniciatīvas un apvienības, kas veicina videi draudzīgu lauksaimniecību, kā arī patērētājus, kuri iegādājas ilgtspējīgus pārtikas produktus. Visbeidzot, mums visiem ir pienākums rūpēties un mēs visi esam atbildīgi, jo esam zemes un augsnes lietotāji, īpašnieki, regulatori, apsaimniekotāji un patērētāji.

 

 



 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Permalinks

Geographic coverage

Temporal coverage

Topics

Dokumentu darbības