nākamais
iepriekšējais
temati

Article

Izmainītas ēdienkartes, izmainītas ainavas — lauksaimniecība un pārtika Eiropā

Mainīt valodu
Article Publicēts 20.12.2019 Pēdējās izmaiņas 11.06.2020
14 min read
Lielāko daļu no mūsu patērētās pārtikas iegūst uz sauszemes un augsnē. Pēdējā gadsimta laikā līdz ar Eiropas ainavu un sabiedrību ir būtiski mainījies tas, ko ēdam, un tas, kā mēs to ražojam. Lauksaimniecības intensifikācija ir ļāvusi Eiropai saražot vairāk pārtikas par pieejamākām cenām, taču tas ir noticis uz vides un tradicionālās lauksaimniecības rēķina. Tagad ir laiks pārdomāt mūsu attieksmi pret pārtiku, kas nonāk uz mūsu šķīvja, zemi un kopienām, kas to ražo.

Lauksaimniecība vienmēr ir bijusi kas vairāk par pārtikas ražošanu. Gadsimtu gaitā lauksaimniecība ir veidojusi Eiropas ainavu, vietējās kopienas, ekonomiku un kultūras. Pirms simts gadiem laukos bija daudz mazu saimniecību, bet daudzās mājās pilsētu rajonos bija mazi dārzi, kuros audzēja dārzeņus. Tirgos piedāvāja vietējo, sezonālo produkciju, un gaļa vairumam eiropiešu bija īpašs gardums. Tomēr pēdējos 70 gados lauksaimniecības pārtikas ražošana aizvien pamanāmāk no vietēja mēroga darbības ir kļuvusi par globālu nozari, kuras mērķis ir nodrošināt pārtiku aizvien vairāk iedzīvotājiem ar globāla mēroga gaumi Eiropā un visā pasaulē. Šodien eiropieši var baudīt jēra gaļu no Jaunzēlandes, rīsus no Indijas, Kalifornijas vīnu un Brazīlijas kafiju. Visu gadu var iegādāties svaigus tomātus, kas audzēti Nīderlandes vai Spānijas siltumnīcās.

Urbanizētākā un globalizētākā pasaulē lauksaimniekiem jāspēj ražot aizvien vairāk pārtikas. Saistībā ar pieaugošo konkurenci bija nepieciešami apjomradīti ietaupījumi — intensīva lauksaimnieciskā ražošana —, priekšroku dodot lielākām sabiedrībām, kas bieži bija specializējušās dažu veidu kultūraugu vai lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanā lielākās teritorijās ar drošu piekļuvi tirgiem visā pasaulē. Eiropas lauksaimniecība nebija izņēmums.

Lauksaimniecība Eiropā: uzsvars — ražot vairāk

Tāpat kā gaiss un ūdens, pārtika ir viena no cilvēku pamatvajadzībām. Neatkarīgi no tā, vai cēlonis ir dabas katastrofa vai slikta politika, nespēja nodrošināt pietiekami daudz pārtikas var izraisīt badu veselās kopienās. Ņemot vērā minēto, pārtikas ražošana vienmēr ir uzskatīta ne vien par darbību, ko īsteno atsevišķi lauksaimnieki, bet arī par valsts politikas un drošības jautājumu, tostarp ekonomiskās drošības jautājumu. Lielākā daļa eiropiešu 19. gadsimtā strādāja lauksaimniecības jomā. Tomēr kopš tā laika lauksaimniecības jomā strādājošo īpatsvars ir samazinājies galvenokārt tādēļ, ka plašāk izmanto lauksaimniecības tehniku un pilsētu darbvietas nodrošina lielākus ienākumus.

Šajā kontekstā ES dalībvalstis vienojās par kopēju lauksaimniecības politiku[i], kuras sākotnējais mērķis bija Eiropā nodrošināt pietiekami daudz pārtikas par pieejamām cenām. Tas arī nozīmēja, ka pietiekami daudz lauksaimniekiem vajadzētu turpināt darbu un apstrādāt zemi. Globālā konkurence var pazemināt cenas, tādējādi tikai neliela galīgās pārdošanas cenas daļa nonāk pie lauksaimnieka. Laika gaitā kopējā lauksaimniecības politikā iekļāva pasākumus ar mērķi sniegt palīdzību lauku ekonomikai kopumā, samazināt lauksaimniecības ietekmi uz vidi un aizsargāt augsni[ii].

Pēdējās desmitgadēs lauksaimniecībai izmantotā zemes platība Eiropā ir samazinājusies saistībā ar pilsētu rajonu paplašināšanos un mazākā mērā ar mežu un kokaugiem klātas zemes paplašināšanos. Pašreiz vairāk nekā 40 % no Eiropas zemes platības izmanto lauksaimnieciskajai darbībai. ES 2016. gadā bija vairāk nekā 10 miljonu saimniecību[iii] (lauku saimniecību) un aptuveni 3 % no tām izmantoja vairāk nekā pusi no lauksaimniecības zemes[iv]. Faktiski aptuveni divas trešdaļas no Eiropas saimniecībām ir mazākas par 5 hektāriem (50 000 m2, t. i., aptuveni septiņiem futbola laukumiem), un tās galvenokārt ir saimniecības, kurām tas nav primārais ienākumu avots, un pašnodrošinājuma saimniecības, kurās patērē vairāk nekā pusi no savas produkcijas. Daudzās lauksaimniecības kopienās, jo īpaši teritorijās, kurās ir zemāka lauksaimniecības produktivitāte, vērojama zemes pamešana, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabiedrības novecošana. Tas rada papildu spiedienu uz mazajām saimniecībām.

Eiropas lauksaimniecības ainavām aizvien biežāk ir raksturīga zema kultūraugu dažādība, jo plašās teritorijās un aizvien lielākos laukos audzē tikai dažus kultūraugus, piemēram, kviešus vai kukurūzu. Šādās intensīvās lauksaimniecības ainavās bioloģiskā daudzveidība ir ievērojami mazāka salīdzinājumā ar ainavām, kam raksturīgi mazāki lauki ar dažādiem kultūraugiem, kurus atdala krūmu rindas un neliela kokaugiem klāta zeme.

Intensīvā lauksaimniecība: vairāk produkcijas, vairāk ietekmes

Lielāka ražība tika arī panākta, jo plašāk tika izmantotas sintētiskas ķīmiskas vielas, piemēram, mēslošanas līdzekļi un pesticīdi. Vēstures gaitā lauksaimnieki ir izmantojuši kūtsmēslus vai minerālmēslus, lai padarītu augsni auglīgāku un palielinātu ražību. Ar mēslošanas līdzekļiem augsnei tiek pievienotas barības vielas, kas ir būtiskas augu augšanai.

Sintētiskos mēslošanas līdzekļus izgudroja 20. gadsimta sākumā un sāka plaši tirgot no 20. gadsimta 50. gadiem ar mērķi novērst slāpekļa zudumus augsnē un tādējādi palielināt ražību. Sintētiskie mēslošanas līdzekļi galvenokārt satur slāpekli, fosforu un kāliju. Tajos mazākā daudzumā ir arī citi elementi, piemēram, kalcijs, magnijs, sērs, varš un dzelzs. Lauksaimniecības pamatā ir arī augu aizsardzības līdzekļi — plašs klāsts galvenokārt ķīmisku vielu, kuru mērķis ir likvidēt nevēlamas nezāles, kukaiņus un sēnes, kas kaitē augiem un kavē to augšanu.

No vienas puses, sintētiskie mēslošanas līdzekļi un pesticīdi nodrošināja lielāku ražu noteiktā laikā, ļaujot nodrošināt pārtiku aizvien lielākajam iedzīvotāju skaitam gan Eiropā, gan pasaulē. Produkcijas pieauguma dēļ pārtika ir kļuvusi arī cenu ziņā pieejamāka.

No otras puses, ne visu zemē ievadīto slāpekli uzņem augi. Sintētisko ķīmisko vielu pārmērīgā lietošana var piesārņot zemi, upes, ezerus un pazemes ūdeņus plašākā teritorijā, tās pat var nonākt atmosfērā kā slāpekļa oksīds — viena no galvenajām siltumnīcefekta gāzēm aiz oglekļa dioksīda un metāna. Daži pesticīdi kaitē apputeksnētājiem, ieskaitot bites. Bez apputeksnētājiem mēs vienkārši nevaram saražot pietiekami daudz pārtikas.

Eiropas valstis ražo ievērojami vairāk gaļas nekā 20. gadsimta 60. gados. Gaļas, jo īpaši liellopu gaļas, ražošanai nepieciešams ievērojami vairāk zemes un ūdens nekā augu izcelsmes pārtikas produktu ražošanai. Vienlaikus liellopu audzēšana rada divas ļoti iedarbīgas siltumnīcefekta gāzes metānu[i] un slāpekļa oksīdu. Tiek lēsts, ka lauksaimniecības dzīvnieki rada vairāk nekā 10 % no kopējā siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma.

Neilgtspējīga izmantošana kaitē augsnes un zemes ražībai

Augsnes ilgtermiņa lauksaimniecības produktivitāte ir atkarīga no tās vispārējās veselības. Diemžēl, ja turpināsim izmantot šo resursu tā, kā to darām pašlaik, mēs arī cita starpā samazināsim augsnes spēju nodrošināt pietiekami daudz lietošanai derīgas barības un pārtikas.

Intensīvā lauksaimniecība rada dažādu ietekmi uz zemi un augsni, tostarp kontamināciju, eroziju un sablīvēšanos, ko izraisa smagas lauksaimniecības tehnikas lietošana. Aizvien vairāk pētījumos uzsver, cik Eiropā ir izplatītas pesticīdos un mēslošanas līdzekļos izmantoto ķīmisko vielu atliekas[ii] ([1]). Dažu teritoriju augsnes paraugos tiek norādīts uz kritiski augstu dažu ķīmisko vielu, piemēram, vara un kadmija, līmeni. Barības vielu (slāpekļa un fosfora) pārpalikumi ir mainījuši dzīvi ezeros, upēs un jūrās, un nesen veiktajos EVA novērtējumos ([2]) par ūdeni aicina steidzami samazināt barības vielu daudzumu, lai novērstu turpmāku kaitējumu šīm ekosistēmām.

Šī lielāka apjoma pārtikas ražošana ir ietekmējusi ne vien zemes resursus un augsnes bioloģisko daudzveidību, bet ietekmējusi arī mūsu uzturu neplānotā veidā.

Ēšanas paradumu izmaiņas rada jaunas problēmas

Pieci no septiņiem mūsdienu lielākajiem veselības apdraudējuma faktoriem (augsts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, aptaukošanās, alkohola pārmērīga lietošana un nepietiekams augļu un dārzeņu patēriņš), kas izraisa priekšlaicīgu mirstību, ir saistīti ar to, ko mēs ēdam un dzeram. Vairāk nekā pusei no Eiropas pieaugušajiem iedzīvotājiem[iii] ir liekais svars, turklāt vairāk nekā 20 % no tiem ir konstatēta aptaukošanās. Pieaug bažas arī par bērnu aptaukošanos.

Salīdzinot ar situāciju pirms 50 gadiem, eiropieši patērē vairāk pārtikas uz vienu cilvēku. Dzīvnieku olbaltumvielu, galvenokārt gaļas un piena produktu, uzņemšana šajā periodā ir divkāršojusies un pašreiz divas reizes pārsniedz vidējo līmeni pasaulē. Katru gadu Eiropas pieaugušie vidēji apēd, piemēram, 101 kg graudaugu un 64 kg gaļas uz vienu cilvēku. Šis rādītājs pēdējos gados ir nedaudz samazinājies, taču joprojām ievērojami pārsniedz vidējo līmeni pasaulē. Mēs arī patērējam vairāk cukura un cukura produktus (13 kg) nekā zivis un jūras veltes (10 kg).

Vienlaikus Eiropā izšķērdētās pārtikas[iv] apjoms katru gadu sasniedz 88 miljonus tonnu, proti, 178 kg uz cilvēku. Pārtikas izšķērdēšana nozīmē, ka tiek izšķērdēti arī visi resursi, ko izmanto pārtikas ražošanā, t. i., ūdens, augsne, enerģija. Turklāt ražošanas, transportēšanas un tirdzniecības laikā izdalītās piesārņojošās vielas un siltumnīcefekta gāzes veicina vides degradāciju un klimata pārmaiņas.

Tomēr visā pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuriem nav pietiekami daudz uzturvielām bagātas pārtikas. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem 2017. gadā vairāk nekā 820 miljoniem cilvēku[v] pasaulē bija nepietiekams uzturs. Saskaņā ar Eurostat 12 % eiropiešu 2017. gadā katru otro dienu nespēja atļauties[vi] kvalitatīvu maltīti.

Ir skaidrs, ka plašāka pārtikas ražošana ne vienmēr nozīmē labāku uzturu visiem. Tā ir plaši atzīta problēma, un pastāv Eiropas un pasaules mēroga pasākumi ar mērķi novērst pārtikas izšķērdēšanu[vii] un nepilnvērtīgu uzturu, ietverot ilgtspējīgas attīstības 2. mērķi “Novērsts bads”[viii] un 12. mērķi “Atbildīgs patēriņš un ražošana”[ix]. Veselīgāks uzturs un mazāka pārtikas izšķērdēšana, tostarp veselīgas un uzturvielām bagātas pārtikas vienlīdzīgāka sadale sabiedrībā un pasaulē, varētu mazināt daļu no ietekmes uz veselību, vidi un klimatu saistībā ar pārtiku, kas ražota uz sauszemes.

Konkurējošas prasības attiecībā uz lauksaimniecības zemi

ES kopējā lauksaimniecības politika un vienotais tirgus nodrošina to, ka visā ES saskaņā ar augstiem drošības standartiem ražoti pārtikas produkti ir mūsu ikdienas dzīves ierasta iezīme. Līdz ar šo pārtikas produktu ES iekšējo tirdzniecību ES importē un eksportē[x] lauksaimniecības produktus uz pārējo pasauli un no tās. Šis imports un eksports 2018. gadā veidoja 7 % no visas ES ārējās tirdzniecības. ES ir liela svaigu augļu un dārzeņu importētāja. Tā eksportē dzērienus, stipros alkoholiskos dzērienus un gaļu. Pārtikas tirdzniecība netieši nozīmē, ka ES importē un eksportē zemes resursus. Līdz ar palmu eļļas ražošanu pieaugošais pasaules gaļas patēriņš ir viens no tropu mežu atmežošanas virzītājspēkiem, jo tropu mežus bieži pārveido par liellopu ganībām vai palmu audzēšanas plantācijām.

Taču zemi neapstrādā tikai tāpēc, lai ražotu pārtiku vai dzīvnieku barību. Aizvien vairāk Eiropas lauksaimniecības zemes izmanto tādu kultūraugu kā rapšu, cukurbiešu un kukurūzas audzēšanai ar mērķi ražot biokurināmo. Konkurējošas prasības rada papildu spiedienu uz zemi kopumā un jo īpaši uz lauksaimniecības zemi, kad runa ir par biokurināmā kultūraugu audzēšanu. Biokurināmo uzskata par līdzekli siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai, taču tas ir atkarīgs no veida, kā biokurināmo ražo un kādu augu materiālu izmanto. Dažādiem biokurināmā veidiem ir neparedzēta negatīva ietekme uz vidi. Lai novērstu šādu iznākumu, ES pieņēma vairākus ilgtspējas kritērijus[xi] ar mērķi ierobežot biokurināmā kaitīgo ietekmi uz vidi, tostarp zemes resursiem.

ES vērojamā ietekme uz vidi, zemes un augsnes resursiem neattiecas tikai uz ES teritoriju. Eiropieši patērē lauksaimniecības produktus, kas importēti no pārējās pasaules. Valstīs, kas eksportē uz ES, Eiropas augstais patēriņa līmenis ietekmē zemi, augsni, kā arī citus resursus, piemēram, ūdeni un enerģiju. Lai nodrošinātu regulāru piegādi, daudznacionālas sabiedrības var arī pieņemt lēmumu iegādāties lielas zemes platības trešās valstīs ar mērķi piegādāt pārtiku Eiropas patērētājiem.

Saskaņā ar ziņojumu, ko nesen publicējusi[xii] Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā, aptuveni ceturtās daļas pasaules zemes platības ražība ir samazinājusies zemes degradācijas dēļ. Apputeksnētāju populāciju samazināšanās katru gadu var radīt kultūraugu zaudējumus līdz pat 500 miljardu EUR vērtībā.

Ko sola nākotne

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas prognozēm[xiii] turpmākajos 30 gados pasaules iedzīvotāju skaits palielināsies par 2 miljardiem un 2050. gadā sasniegs 9,7 miljardus. Šis pieaugums pats par sevi nozīmē, ka mums jāmaina veids, kā audzējam, ražojam un patērējam pārtiku. Pārtikas ražošanai būs jāpieaug, vienlaikus ņemot vērā klimata pārmaiņas.

Tomēr tas, kā mēs pašreiz ražojam pārtiku uz sauszemes, jau rada pārāk lielu ietekmi uz šo ierobežoto resursu. Vienlaikus Eiropā ražotās pārtikas daudzuma samazināšana un vietējā pieprasījuma apmierināšana, palielinot importu, var nopietni ietekmēt pasaules pārtikas tirgus, palielināt pārtikas cenas un neaizsargātām iedzīvotāju grupām radīt risku arī turpmāk saņemt nepietiekamu uzturu.

Šīs situācijas steidzamības dēļ jāpārskata mūsu attieksme pret pārtiku, proti, ko mēs ēdam un kā mēs to ražojam. Visticamāk, tas ietvers mazāku gaļas un piena produktu patēriņu un lielāku sezonālo augļu un dārzeņu patēriņu. Tiek izstrādāta un tirgota augu izcelsmes “gaļa” un “piens” vai citi pārtikas produkti ar līdzīgām uzturvērtībām, bet ievērojami zemākiem ieguldījumiem (ietverot zemi, ūdeni un enerģiju). Jautājums ir, vai šīs alternatīvas mūsu iepirkumu grozos kļūs par normu, nevis izņēmumu.

Būs arī jāsamazina pārtikas izšķērdēšana uz lauka, tirgū un mājsaimniecībās. Lai apmierinātu augušo pieprasījumu pēc pārtikas un novērstu turpmāku atmežošanu, dažās teritorijās būs jāturpina intensīva ražošana, taču mums jāaptur tās radītā kontaminācija. Ilgtspējīgas pārtikas ražošanas nolūkā jāpievēršas jautājumam par depopulāciju konkrētās teritorijās, iedrošinot vairāk cilvēku palikt, lai apstrādātu zemi, aizsargātu vietējo bioloģisko daudzveidību un ražotu kvalitatīvus produktus.

 

 

Slāpeklis: augu augšanas atslēga


Augs sastāv galvenokārt no ūdeņraža, skābekļa, oglekļa un slāpekļa. Augi var viegli iegūt oglekli, ūdeņradi un skābekli no ūdens un oglekļa dioksīda atmosfērā, bet ar slāpekli ir citādi. Pēc pāris ražām augsne var zaudēt tajā esošo slāpekli.

Slāpeklis veido vairāk nekā 70 % no mūsu atmosfēras, taču augi nevar izmantot slāpekli tādā formā, kādā tas pieejams atmosfērā. Tikai dažas brīvi dzīvojošas un ar augiem simbiotiskas baktērijas (jo īpaši dārzeņu simbionti) var pārveidot atmosfēras slāpekli uz tādu formu, ko var izmantot augi. Lai ļautu augsnei atjaunot slāpekļa krājumus, saskaņā ar tradicionālās lauksaimniecības praksi starp ražas novākšanu un nākamā kultūrauga sēšanu zemi atstāj papuvē vai stāda dārzeņus.



([1]) Sk.SOER 2020, nodaļu par Augsnes un zemes izmantošanu (sagatavošanas procesā).

([2]) EVA ziņojumi Nr. 7/2018, 11/2018, 18/2018, 23/2018. Sk. sadaļu “Galvenie EVA avoti”.



 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 



 

 

 

 

Permalinks

Geographic coverage

Temporal coverage

Tags

iegrāmatots zem: , , , ,
Dokumentu darbības