Personīgie rīki

nākamais
iepriekšējais
temati

Uz saturu | Pāriet uz navigāciju

Sound and independent information
on the environment

Jūs atrodaties šeit: Sākums / Raksti / Jūra — bioloģiskā daudzveidība pakļauta slodzei

Jūra — bioloģiskā daudzveidība pakļauta slodzei

Mainīt valodu

Čanakales province atrodas abās pusēs Dardaneļu jūras šaurumam, kurš savieno Marmora jūru ar Egejas jūru: viens tā krasts atrodas Eiropā, bet otrs - Āzijā. Tieši šeit atradās Homēra „Iliādā” aprakstītais mītiskais Trojas koka zirgs un 130 000 karavīru krita kaujā pie Galipoles I Pasaules kara laikā. Šodien Čanakales ostā ir redzamas daudzas krāsainas jahtas, kuras te uz brīdi ir piestājušas, ceļojot pa šo ar vēsturi un mitoloģiju saistīto apgabalu.

Tikai dažus kilometrus uz priekšu pa jūras krastu atrodas Beramkale, kur mēs sastopam Saim Erol. Viņš ir viens no dažiem atlikušajiem aktīvajiem zvejniekiem šajā mazajā zvejnieku ciemā, kas izveidojies slavenā Atēnas tempļa atrašanās vietā ar elpu aizraujošu skatu uz Edremitas līci. „Vakar es iemetu vairāk nekā 700 metrus garus tīklus. Viss mans loms sastāvēja no četrām jūras barbēm. Tas pat neatlīdzina dīzeļdegvielas izmaksas!” saka Saim, kurš šajos ūdeņos ir zvejojis vairāk nekā 20 gadus.

Tas, ka zivju ir mazāk, bet zvejojošo laivu vairāk, ir sāpīgs jautājums. Skatoties uz savu sešmetrīgo laivu un pēc tam uz mazliet lielāko laivu, kas noenkurota tālāk no krasta, viņš piebilst: „Es zināju visu par šo piekrasti – kur un kad ir jāzvejo. Taču viss ir mainījies. Tas, ko es zināju, šķiet, vairs nav derīgs. Jūra ir mainījusies.”

Pēdējo 20 gadu laikā, šim rajonam pārvēršoties par populāru tūrisma objektu, vairums zvejnieku ir pametuši šo nodarbi un tagad pelna iztiku, pārvadājot tūristus uz attālām pludmalēm, kuras var sasniegt tikai ar laivu. „Tas vismaz ļauj viņiem nopelnīt nedaudz naudas, ko atlikt uz ziemu”, saka Hasan Ali Özden, pensionēts skolotājs un zvejnieks-amatieris. „Sivričē, kas atrodas aptuveni piecas jūdzes uz rietumiem, zvejniekiem veicas labāk. Reizēm viņiem laimējas uzkļūt uz zobenzivju migrācijas ceļa. Tas nozīmē labu naudu. Taču kopš bagātīgo lomu laikiem jau ir pagājis daudz gadu.”

Klimata pārmaiņu, svešzemju sugu invāzijas un paskābināšanās trīskāršā ietekme

Zvejniecība lielā mērā ir atkarīga no veselīgām jūras ekosistēmām, taču klimata pārmaiņu ietekmē viss mainās.

Profesors Nuran Ünsal no Stambulas Universitātes norāda uz izmaiņām migrācijas modeļos un to ietekmi uz zivju krājumiem. Migrējošās zivju sugas ar augstu ekonomisko vērtību kā, piemēram, Atlantijas pelamīdas, lufāri un makreles rudeņos, migrē uz dienvidiem uz Vidusjūru, bet pavasaros dodas uz ziemeļiem uz Melno jūru, kur tās nārsto. Tomēr gadu no gada caur Turcijas jūras šaurumiem migrējošo zivju daudzums samazinās.

 

„Izmaiņas ūdens temperatūrā un sezonas vējos, kas ir būtiski faktori nepieciešamajām jūras straumēm, ir izjaukušas to migrācijas modeļus”, saka profesors Ünsal. „Šādām sugām ir nepieciešama ļoti īpaša vide ar pareizo ūdens temperatūru un barības daudzumu, kā arī pietiekams laiks nārstošanai.”

„Pirms 20 gadiem zivis migrēja uz dienvidiem septembrī. Tā kā ūdens temperatūra Melnajā jūrā ir paaugstinājusies, tām nav nepieciešams migrēt uz dienvidiem līdz pat oktobra vidum vai novembra sākumam. Tas nozīmē, ka Vidusjūrā tās uzturas īsāku laiku, kā rezultātā, tām atgriežoties ziemeļos, to skaits ir mazāks, un tās pašas ir mazāka izmēra”.

Siltākā ūdenī zivis nokļūst apgrūtinošā situācijā: tām pielāgojoties, to vielmaiņa paātrinās. Tās ātrāk aug, lai gan bieži vien līdz mazākam pieaugušas zivs izmēram, un tām ir nepieciešams vairāk barības un skābekļa, lai nodrošinātu paātrināto vielmaiņu. Tajā pašā laikā, ūdens temperatūrai paaugstinoties, skābekļa saturs tajā pazeminās. Daudzām zivīm nākas piedzīvot tā saucamo ‘skābekļa deficītu’: to vajadzības pieaug, bet piegāde samazinās.

Klimata pārmaiņas izmaina arī jūras ūdens sāļumu un skābumu un veidu, kā tas noslāņojas. Sekas var būt katastrofālas. Tās ietver koraļļu rifu sabrukumu, invazīvu sugu un slimību izplatīšanos, augstāko plēsēju izzušanu un, visbeidzot, visas jūras barības ķēdes struktūras izzušanu.

Invazīvās sugas

1980. gadu beigās anšovu krājumi Melnajā jūrā krasi saruka, kam par iemeslu kalpoja vairāku faktoru kopums. Tie ietvēra pārzveju, bagātināšanos ar organiskajām barības vielām (jo īpaši no Donavas upes), klimata pārmaiņu izraisītu ūdens temperatūras paaugstināšanos un jaunas medūzu sugas Mnemiopsis leidyi, kuras izcelsmes vieta ir Ziemeļrietumu Atlantija, invāziju šajā reģionā.

Mnemiopsis leidyi, kas ieviesusies Melnajā jūrā, visticamāk, ar kravas kuģu balasta ūdeņiem, barojas ar zivju kāpuriem, kā arī citiem organismiem, kas kalpo arī kā barība anšoviem. 1990. gados Melnās jūras ekosistēmā arī nejauši no Ziemeļrietumu Atlantijas ieviesās vēl viena medūzu suga - Beroe ovata, kura barojas faktiski tikai ar medūzām Mnemiopsis leidyi. Šī plēsēja, kas barojas ar Mnemiopsis leidyi, ieviešanās, temperatūras pazemināšanās laikā no 1991. gada līdz 1993. gadam, kā arī barības vielu plūsmas samazināšanās kopā ar mazāko nozveju resursu izsīkšanas laikā samazināja slodzi, kurai bija pakļauti anšovu krājumi. Kopš tā laika Melnās jūras ekosistēma uzrāda dažas atveseļošanās pazīmes.

Līdzīga ekosistēmu nomaiņa ir novērota arī Baltijas jūrā.

Pārzveja un klimata pārmaiņas ir mainījušas Baltijas jūras zivju resursus: ja iepriekš tajos dominēja mencas, tad tagad tajos dominē reņģes un brētliņas.

Neatkarīgi no tā, vai tās tiek ieviestas apzināti vai nejauši,

invazīvās svešzemju sugas var izraisīt postošas sekas cilvēkiem, ekosistēmām un vietējām augu un dzīvnieku sugām. Sagaidāms, ka invazīvo sugu problēma saasināsies nākamajā gadsimtā klimata pārmaiņu, kā arī tirdzniecības un tūrisma attīstības dēļ.

Zilais ogleklis: skābuma tests

Zemes okeāni ir milzīga „zilā” oglekļa tvertne (jeb oglekļa dioksīda krātuve). Patiesībā okeāni veido vislielāko oglekļa krātuvi uz mūsu planētas, bet sauszeme, tostarp meži, ieņem otro vietu ar ievērojami zemākiem rādītājiem. Šīs dabiskās tvertnes ir efektīvi darbojušās gadu tūkstošiem ilgi, sargājot planētu no krasām siltumnīcefekta gāzu izraisītām klimata pārmaiņām. Taču šobrīd oglekļa dioksīda daudzums atmosfērā palielinās ātrāk, nekā to spēj uzņemt sauszeme un okeāni.

Paaugstinātā oglekļa dioksīda uzņemšana no atmosfēras ir paaugstinājusi okeānu vidējo skābuma līmeni. Līdz 2100. gadam okeāna skābums, iespējams, sasniegs augstāku līmeni nekā jebkad iepriekšējo 20 miljonu gadu laikā. Paskābināšanās samazina karbonātu jonu daudzumu, kuri ir nepieciešami, lai veidotos aragonīts un kalcīts – divas kalcija karbonāta formas, ko daudzi jūras organismi izmanto savu čaulu un skeleta materiālu veidošanai.

Eiropā pētnieki ir sākuši novērot izmaiņas mikroskopisko organismu, kas veido jūras barības ķēdes sākumposmu, čaulu un skeleta izmaiņas. Pārkaļķošanās palēninājums varētu radīt tūlītēju negatīvu ietekmi uz to izdzīvošanas spēju un daudzām sugām, kas ar tiem barojas.

Koraļļi ir pakļauti īpašam riskam, jo tie izmanto pārkaļķošanos, lai veidotu savus skeletus, no kuriem sastāv tas, ko mēs saucam par koraļļu rifiem. Koraļļu rifos mājo arī divi miljoni jūras sugu un tiek nozvejota ceturtā daļa no visas pasaules jaunattīstības valstu kopējās zivju nozvejas. Paskābināšanās ietekme krietni pārsniedz tiešo iedarbību uz jūras organismu pārkaļķošanos. Skābāks ūdens var lielā mērā ietekmēt elpojošās sugas, kuru audi nepārkaļķojas, piemēram, kalmārus (11). Lai gan okeānu paskābināšanās galīgās sekas vēl nav pilnībā noteiktas, ir aplēsts, ka ik gadus mēs zaudējam līdz septiņiem procentiem no šīm „zilā oglekļa tvertnēm” – septiņas reizes vairāk nekā pirms 50 gadiem.

Tāpat kā cietzemes mežiem jūras ekosistēmām ir ļoti svarīga loma cīņā pret klimata pārmaiņām. Jebkura šī elementa zudumam būtu katastrofālas sekas, taču mēs joprojām pilnībā neizprotam, cik ātri varētu notikt pārmaiņas ar dzīvību zem okeāna virsmas.

Nedaudzo jūrās atlikušo zivju zvejošana

Pārzveja ir galvenais iemesls zivju trūkumam jūrās. Eiropā paveras pavisam drūma aina: gandrīz deviņi no desmit rūpnieciskās zvejas krājumiem Ziemeļaustrumu Atlantijā, Baltijas jūrā un Vidusjūrā tiek pārzvejoti. Aptuveni trešdaļa no tiem tiek pārzvejoti tik lielā mērā, ka var zaudēt reproduktīvās spējas.

Tikai pēdējā desmitgadē vien kopējie izkrāvumi Eiropas Savienībā ir samazinājušies par vienu trešdaļu(12), un akvakultūra Eiropā nav bijusi spējīga kompensēt šo iztrūkumu. Kopš 1973. gada pasaules zivju patēriņš uz vienu cilvēku ir vairāk nekā divkāršojies, turklāt viens eiropietis patērē vidēji 21 kg zivju produktu gadā, kas nedaudz pārsniedz pasaules vidējo patēriņu – 17 kg gadā, bet ir zemāks par patēriņa līmeni ASV, Ķīnā un Kanādā – aptuveni 25 kg gadā. ES ietvaros šis rādītājs ir ļoti atšķirīgs – no 4 kg uz vienu cilvēku Rumānijā līdz 57 kg Portugālē.

Lai apmierinātu Eiropas pieprasījumu pēc zivīm, aptuveni divas trešdaļas zivju tiek importētas(13). Tāpēc eiropieši ietekmē zivju krājumus un akvakultūras produkciju visā pasaulē. Šodien patērētāji, pārstrādātāji un mazumtirgotāji arvien vairāk ir norūpējušies par pārzveju un bieži vien pieprasa garantijas, ka zivis, kuras tie patērē un pārdod, ir iegūtas labi pārvaldītas un ilgtspējīgas zvejniecības rezultātā. Taču šādas garantijas ir grūti sniegt vairumam no zivju krājumiem Eiropas ūdeņos.

Eiropā pašlaik pārskatītajā Kopējā zivsaimniecības politikā(14) zvejniecība tiek novērtēta, raugoties no plašākas jūras un vides perspektīvas(15). Tiks likts daudz lielāks uzsvars uz zvejniecības ekoloģisko ilgtspēju ārpus Eiropas un nepieciešamību pārvaldīt un izmantot dabas resursus ar atbildības sajūtu, neapdraudot to nākotni. Būs svarīgi novērtēt, kā šī jaunā pieeja Eiropas zvejniecības nodrošināšanai iederas pastāvošajā starptautiskajā sistēmā un paredzētajā regulārajā globālās jūras vides novērtēšanas procesā.

Ceļā uz jūras vides globālo novērtējumu

2002. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību laikā Johannesburgā pieņemtajā īstenošanas plānā bija konkrēti zvejniecības pārvaldības mērķi, tostarp zivju krājumu maksimāli iespējamā ilgtspējīgā daudzuma atjaunošana līdz 2015. gadam. Tas arī noteica nepieciešamību Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros izveidot jūras vides stāvokļa globālās ziņošanas un novērtēšanas "regulāru procesu,", kurš ietvertu gan pašreizējos, gan paredzamos sociāli ekonomiskos aspektus un balstītos uz esošajiem reģionālajiem novērtējumiem.

Ar šo svarīgo soli tika atzīta nepieciešamība pēc saskaņotiem starptautiskiem centieniem ar nolūku aizsargāt un pārvaldīt pasaules kopējos resursus ilgtspējīgā veidā. Tas iezīmēja sākumu konkrētam, uz rīcību orientētam procesam, lai nodrošinātu valstu apņemšanos veikt ilgtspējīgus, ilgtermiņa un mērķtiecīgus pasākumus.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja apstiprināja priekšlikumu 2005. gadā(16) un 2009. gadā atzina ekspertu grupas paveikto darbu par globālās novērtēšanas zinātnisko pamatu. Tomēr, tāpat kā visu starptautisko procesu gadījumā, regulārā globālās ziņošanas un novērtēšanas procesa ieviešana prasīs vairākus gadus.(17)

11. "Our Endangered Oceans", Dr. Richard Moss, WWF

12    Eurostat, Eiropas Komisija, Komisijas darba dokuments "Pārdomas par turpmāko kopējās zivsaimniecības
        politikas
reformu”

13    Eiropas Komisijas Statistika: http://ec.europa.eu/trade/creating-opportunities/economic-sectors/fisheries
        /statistics/#stats

14    ES līgumos zvejniecības pārvaldība ir noteikta kā viens no Kopienas ekskluzīvās kompetences jautājumiem. Tas
        ir tāpēc, ka zivis pārvietojas pāri valstu jurisdikcijas robežām un zvejnieki ir sekojuši zivīm ilgi pirms ekskluzīvo
        ekonomisko zonu ieviešanas un kopējās zivsaimniecības politikas pieņemšanas. 2009. gadā EKK publicēja zaļo
        grāmatu, kurā ieskicētas izmaiņas, kuras nepieciešamas, lai risinātu dažas no tām svarīgākajām problēmām, ar
        kurām saskaras Eiropas zivsaimniecība. Kopējās zivsaimniecības politikas reforma, Brisele, 22.4.2009.
        COM(2009)163 galīgā redakcija.

15    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/56 EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko izveido sistēmu Kopienas
        rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008.).

16    Ģenerālās Asamblejas rezolūcija 60/30 par okeāniem un jūras tiesībām

17    Ģenerālās Asamblejas rezolūcija 61 par okeāniem un jūras tiesībām

 

 

Geographic coverage

Komentāri

Eiropas Vides aģentūra (EVA)
Kongens Nytorv 6
1050 Kopenhāgena K
Dānija
Tālrunis: +45 3336 7100