Zeme un augsne: ceļā uz šo svarīgo resursu ilgtspējīgu izmantošanu un apsaimniekošanu

Mainīt valodu
Article Publicēts 20.12.2019 Pēdējās izmaiņas 20.12.2019
9 min read
Mēs nespējam dzīvot bez veselīgas zemes un augsnes. No zemes mēs iegūstam lielāko daļu pārtikas un uz zemes būvējam mājokļus. Zeme ir ļoti svarīga visām dzīvnieku un augu sugām, kas dzīvo uz sauszemes vai ūdenī. Augsne — viens no zemes pamatkomponentiem — ir ļoti sarežģīts un bieži nepietiekami novērtēts elements, kas ir dzīvības pilns. Diemžēl pašreiz zemi un augsni Eiropā un pasaulē neizmantojam ilgtspējīgi. Tas būtiski ietekmē dzīvību uz zemes.

Vēstures gaitā ainavās vienmēr notikušas pārmaiņas, ko izraisījuši dabas spēki un cilvēku darbība. Kalni ceļas un grimst, ieži sairst, upes izžūst vai maina virzienu, palienes parādās un izzūd. Cilvēki ir nolīdzinājuši paugurus, aizbēruši krastus, nosusinājuši mitrājus, kalnrūpniecības nolūkos norakuši kalnu virsotnes, izveidojuši mākslīgus ezerus un aizsprostus, izcirtuši mežus ar mērķi izveidot laukus un ganības, kā arī radījuši jaunas ainavas. Cilvēku darbības rezultātā zināmā veidā tiek pārveidots aizvien vairāk mūsu planētas ainavu un zemes platību. Pašreiz aptuveni 80 % no Eiropas platības veido pilsētas, lauksaimniecība un mežsaimniecība.

Ietekme uz zemi un augsni pieaug

Eiropas pilsētu rajoni kļūst aizvien lielāki. Tas bieži notiek uz auglīgas lauksaimniecības zemes rēķina. Betona un asfalta virsmas nosedz augsni, neļaujot tai pildīt savas funkcijas, piemēram, uzglabāt ūdeni, ražot pārtiku un biomasu, regulēt klimatu, buferēt kaitīgas ķīmiskas vielas un nodrošināt dzīvotnes. Uz noslēgtām virsmām lietus ūdens notek, nevis iesūcas augsnē, kur tas var tikt filtrēts un papildināt pazemes ūdeņus. Ceļi, dzelzceļi, kanāli un pilsētas sadrumstalo ainavu, atvēlot sugām aizvien mazāk teritoriju un tādējādi kaitējot bioloģiskajai daudzveidībai. Tas, kā izmantojam zemi Eiropā, ir viens no iemesliem, kādēļ ES nevar sasniegt mērķi apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu.

Eiropa arī nevar sasniegt politikas mērķi līdz 2050. gadam apturēt aizņemtu zemes platību neto pieaugumu. Pilsētas , komerciāli un rūpnieciski objekti turpina aizņemt lauksaimniecības zemi un daļēji dabiskās zemes. Daudzu nozaru — rūpniecības, lauksaimniecības, mājsaimniecību un pat notekūdeņu attīrīšanas — darbības rezultātā arī zemē un augsnē nonāk piesārņojošas vielas. Šīs piesārņojošās vielas var uzkrāties augsnē un pēc tam nonākt pazemes ūdeņos, upēs un jūrās. Pat tādas piesārņojošās vielas, kas sākotnēji nonāk atmosfērā, vēlāk var nogulsnēties uz sauszemes platībām. Mūsdienās dažādu piesārņotāju pēdas tiek konstatētas pat visattālākajās mūsu kontinenta daļās.

Pēdējās desmitgadēs lauksaimniecībai izmantotā kopējā platība Eiropā ir samazinājusies, bet ražas apjoms — pieaudzis. Lauksaimniecības intensifikācija ir sniegusi mums iespēju ražot pārtiku pieaugošam iedzīvotāju skaitam. Intensīvā lauksaimniecība, kuras pamatā galvenokārt ir sintētiskie mēslošanas līdzekļi un augu aizsardzības pasākumi, rada spiedienu uz resursu, kas to uztur, proti, veselīgu un ražīgu augsni. Vienlaikus nomaļos apvidos lauksaimniecības zeme tiek arī pamesta. Zemes pamešana, jo īpaši ietekmē lauku kopienas, kurās vietējās ekonomikas pamatā galvenokārt ir mazas lauku saimniecības ar ierobežotām ekonomiskām izredzēm un zemu ražīgumu, jo jaunākā paaudze bieži pārceļas uz pilsētu teritorijām.

Saistībā ar globālo patēriņu un ietekmi - nepieciešama globāla rīcība

Zemes izmantošanai ir globāla dimensija. Daudzas darbības, kas saistītas ar zemi un tās resursiem, jo īpaši pārtikas ražošanu un resursu ieguvi, ietekmē globālie tirgus spēki. Piemēram, lopbarības, pārtikas un bioenerģijas globālais pieprasījums ietekmē vietējo lauksaimniecisko ražošanu daudzviet pasaulē, tostarp Eiropā. Sausuma periodi un ražošanas apjoma samazināšanās eksportētājvalstīs ietekmē, piemēram, rīsu (miljardiem cilvēku pamatēdiena) globālās cenas. Starptautiski uzņēmumi var iegādāties ražīgu lauksaimniecības zemi Āfrikā un Dienvidamerikā, lai pārdotu savus produktus visā pasaulē.

Veids, kā mēs izmantojam zemi un augsni, ir arī tieši saistīts ar klimata pārmaiņām. Augsne satur būtisku oglekļa un slāpekļa daudzumu, kas atkarībā no tā, kā mēs izmantojam zemi, var nonākt atmosfērā. Tropu mežu izciršana liellopu ganīšanas mērķiem vai mežu stādīšana Eiropā var novirzīt globālo siltumnīcefekta gāzu emisiju līdzsvaru uz vienu vai otru pusi. Kušana mūžīgā sasaluma zonā, ko izraisa pasaules vidējās temperatūras paaugstināšanās var veicināt būtisku siltumnīcefekta gāzu, jo īpaši metāna, daudzuma izdalīšanos un paātrināt temperatūras paaugstināšanos. Klimata pārmaiņas var arī būtiski mainīt to, ko un kur var ražot Eiropas lauksaimnieki[i].

Ņemot vērā minēto, ar zemi un augsni saistītiem jautājumiem tieši un netieši pievēršas daudzās globālās politikas sistēmās, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķos. Eiropas politikas mērķis ir aizņemto zemes platību novēršana, ainavu sadrumstalotības, piesārņojošu vielu emisiju un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana, kā arī bioloģiskās daudzveidības un augsnes aizsardzība. Tomēr dažās politikas jomās, jo īpaši augsnes stāvokļa aizsardzībā, Eiropas un globālā politika nespēj noteikt mērķus un saistības, nemaz nerunājot par saistošiem mērķiem un saistībām. Citās jomās, kurās mērķi ir noteikti, ietverot jomas saistībā ar dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, mēs nesasniedzam politikas mērķus.

Praktiskai darbībai ir nepieciešamas zināšanas

Viens no izaicinājumiem mērķu noteikšanā un izpildīšanā ir novērst zināšanu nepilnības. Lai pārraudzītu progresu virzībā uz konkrētu mērķi, pamatā jābūt zināšanām, saskaņotām metodēm un rīkiem. Līdz ar ES Zemes novērošanas programmu Copernicus[ii] mums pašlaik ir daudz precīzāks un detalizētāks priekšstats par Eiropas zemes pārklājumu un tā pārmaiņām. Piemēram, mēs varam pievienot šim attēlam dažādus informācijas slāņus, lai novērtētu klimata pārmaiņu potenciālo ietekmi uz augsnes mitrumu un tādējādi lauksaimniecības produktivitāti. Šīs uzlabotās zināšanas piedāvā mums jaunas iespējas īstenot mērķtiecīgāku praktisko darbību.

Vienlaikus pastāv daudz zemes un augsnes aspektu, kuri mums labāk jāizprot, lai novērstu konkrētas problēmas, jo īpaši attiecībā uz bioloģisko daudzveidību. Lai darbības būtu efektīvas, būs jāņem vērā arī informācija par, piemēram, augsnes sastāvu un oglekļa un barības vielu saturu augsnē noteiktā teritorijā. Attiecībā uz šādu informāciju nepieciešama labāka monitoringa sistēma.

Soļi virzībā uz ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu

Turpmākais ceļš ir skaidrs. Mums steidzami jāmaina veids, kā izmantojam un apsaimniekojam zemi un tās nodrošinātos resursus. Tam būs nepieciešama ainavas aplūkošana kopumā, ietverot visas ar to saistītās darbības un elementus.

Ar veidu, kā mēs būvējam un savienojam pilsētas, nav jāsaprot apkārtējo teritoriju noklāšana ar betonu un asfaltu, bet ar to ir jāpamato jau aizņemto zemes platību atkārtota izmantošana un pārveidošana. Patiesībā ziņojumā, ko sagatavojusi IPBES[iii] (Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā), apgalvo, ka saglabāt zemes un augsnes resursus ir lētāk nekā tos atjaunot vai atveseļot (piemēram, attīrot piesārņoto zemi vecos rūpnieciskos objektos). Turklāt kompaktas pilsētas ar labi savienotām mobilitātes iespējām bieži nodrošina augstvērtīgu pilsētas dzīves kvalitāti ar mazāku tiešo ietekmi uz vidi. ES kohēzijas un reģionālās politikas mērķis ir atbalstīt ne vien ekonomisko un sociālo kohēziju, bet arī teritoriālo kohēziju[iv], kuras mērķis ir veicināt līdzsvarotu ES attīstību kopumā.

Mums arī jāpaātrina centieni labāk aizsargāt sauszemes ekosistēmas. Ieguldot līdzekļus zaļajā infrastruktūrā, mēs varam savienot dabas teritorijas un izveidot savvaļas dzīvniekiem paredzētus koridorus. Veselīgas un noturīgas augsnes ekosistēmas arī būtiski palīdz mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām.

Lai ilgtspējīgi apsaimniekotu zemes resursus, mums būtiski jāsamazina ietekme, ko rada saimnieciskās darbības, jo īpaši lauksaimniecība. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu un ražīgu lauksaimniecību, mums jānovērš piesārņojums un jāatrod jauni risinājumi zemes efektīvai izmantošanai. Mums būs jāņem vērā arī iztikas līdzekļi un dzīves kvalitāte lauku kopienās. Mums jāpaļaujas uz lauksaimniekiem un jāsadarbojas ar viņiem, lai rūpētos par zemes un lauku bioloģisko daudzveidību. Ilgtspējīga lauksaimniecība nevar pastāvēt bez būtiskām uztura izmaiņām un pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas Eiropas un pasaules mērogā.

Zemes pārvaldība ir kompleksa, taču mēs visi gūstam labumu no veselīgas zemes un augsnes nodrošinātiem pakalpojumiem — uzturvielām bagātas pārtikas vai tīra ūdens, aizsardzības pret slimībām vai būvmateriāliem. Lai garantētu to, ka arī nākamās paaudzes var izmantot šos pakalpojumus, mums izlēmīgi jārīkojas jau šodien. Šo svarīgo resursu aizsardzība ir mūsu visu — patērētāju, lauksaimnieku, vietējo, Eiropas un pasaules politikas veidotāju — pienākums. To var nodrošināt tikai tad, ja šodien darbojamies kopā kopīga mērķa sasniegšanai.

Hans Bruyninckx

EVA izpilddirektors


Ar zemi un augsni saistītie termini īsumā


“Zeme” parasti attiecas uz planētas virsmu, kuru neaizņem jūras, ezeri vai upes. Tā ietver kopējo zemes masu, tostarp kontinentus un salas. Ikdienas lietojumā un juridiskos tekstos “zeme” bieži attiecas uz noteiktu zemes gabalu. Tā ietver iežus, akmeņus, augsni, veģetāciju, dzīvniekus, dīķus, ēkas u. tml.

Zemi var klāt dažādi veģetācijas tipi (piemēram, dabiski vai apsaimniekoti zālāji, aramzeme un mitrāji) un mākslīgas virsmas (piemēram, ceļi un ēkas).

Augsne ir viena no zemes būtiskākajām sastāvdaļām. Tā ietver iežu, smilšu un māla daļiņas, kā arī organiskās vielas, piemēram, augu atliekas, augsnē dzīvojošus dzīvniekus un organismus - baktērijas un sēnes, kā arī gaisu un ūdeni augsnes porās. Augsnes raksturlielumi (piemēram, struktūra, krāsa un oglekļa saturs) var atšķirties dažādās teritorijās, kā arī slāņos vienā un tajā pašā vietā. Augsnei ir būtiska nozīme dabas ciklos, jo īpaši ūdens ciklā un barības vielu (oglekļa, slāpekļa un fosfora) apritē.

Augsnes virsslānis ir virsmai tuvākais slānis (parasti zona, kurā blīvi izvietotas saknes, vai aramkārta, dziļums — 20–30 cm). Tajā ir visaugstākais organiskā oglekļa daudzums, un, ņemot to vērā, tas ir visražīgākais slānis. Var paiet no dažiem simtiem līdz tūkstošiem gadu, kamēr izveidojas viens augsnes virsslāņa centimetrs. Ņemot vērā minēto, to uzskata par neatjaunojamu resursu.

Garozas dziļākajos slāņos var atrasties citi dabas resursi, tostarp pazemes ūdeņi, minerāliun fosilais kurināmais.



 

 

 

 

Temporal coverage

Dokumentu darbības