Klimata pārmaiņas un investīcijas

Klimata pārmaiņas mūs ietekmēs dažādos veidos — ar lielāku gaisa piesārņojumu, okeānu paskābināšanos vai applūdušām mājām un laukiem. Atsevišķu postījumu izmaksas, piemēram, plūdu rezultātā no cietušajiem īpašumiem radušos ekonomiskos zaudējumus, ir samērā viegli aprēķināt naudas izteiksmē. Taču citas izmaksas aprēķināt ir sarežģītāk. Vai mēs varam uzlikt precīzu cenas zīmi potenciāli sliktam veselības stāvoklim vai graudaugu ražas produktivitātes samazinājumam nākotnē klimata pārmaiņu ietekmē?

Neraugoties uz šādiem ar klimata pārmaiņām saistītiem sarežģījumiem un neskaidrībām, Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (KPSP) ir aprēķinājusi, ka iespējamie ekonomiskie zaudējumi, ko izraisa globālā sasilšana tikai par 2 °C, ir no 0,2 % līdz 2 % no pasaules iekšzemes kopprodukta (IKP) arī gadījumā, ja tiktu veikti lieli pielāgošanās pasākumi. Globālajai sasilšanai turpinoties, izmaksas turpinās tālāk pieaugt.

Lai gan mēs nevaram zināt precīzus apjomus, klimata pārmaiņu radītās izmaksas ir reālas, un mēs par tām jau maksājam dažādos veidos, piemēram, ar bojātu īpašumu, medicīnas izdevumiem un samazinātu ražību.

Lai mūsu sabiedrību, ekonomiku un vidi atbrīvotu no atsevišķām turpmākām izmaksām vai samazinātu tās, mums ir jārīkojas. Ar šo atziņu ir saistīti šādi jautājumi: cik lieli ieguldījumi un kādās jomās mums jāveic?

Ieguldījumi infrastruktūrā

Pasaules mērogā mēs patērējam arvien vairāk resursu. Lai uzturētu arvien pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu, mums ir nepieciešams vairāk pārtikas, zemes un ūdens, kā arī vairāk enerģijas, lai apsildītu mājas un iepildītu degvielu mūsu automobiļos. Mūsu augošie patēriņa mērogi saskaras ar neracionāliem ražošanas modeļiem, kuros tiek iztērēti neatjaunojamie resursi. Rezultātā atmosfērā, ūdenstilpēs un zemē nokļūst vairāk piesārņotāju.

Centieni pārvarēt klimata pārmaiņas ir jāaplūko plašākā pārejas uz "zaļo ekonomiku" (ekoloģisku dzīvesveidu) kontekstā, kas ļauj mums dzīvot labklājībā, vienlaikus turpinot izmantot mūsu planētas resursus un ņemot vērā nākotnes perspektīvas. Eiropas Savienības Septītajā vides rīcības programmā norādīts uz "investīcijām" kā vienu no galvenajiem pīlāriem, kas ļauj veikt šo pāreju.

Klimata pārmaiņu problēmu risināšanā investīcijām ir svarīga nozīme, jo šodien pieņemtiem lēmumiem attiecībā uz investīcijām ir gan pozitīva, gan negatīva ilgtermiņa ietekme, atkarībā no tā, cik lielā mērā nākotnē tiek apmierinātas sabiedrības pamatvajadzības. Viens no galvenajiem veidiem, kā investīcijas var palīdzēt risināt klimata pārmaiņu problēmas, ir infrastruktūras izmantošana. Mūsu kopienas būvē infrastruktūru, lai apmierinātu sabiedrības pamatvajadzības, piemēram, pēc ūdens, enerģijas un mobilitātes. Šī infrastruktūra bieži vien ir ļoti dārga un tiek ekspluatēta desmitiem gadu. Tāpēc tai ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvesveida noteikšanā. Atsevišķi investīciju lēmumi var sniegt reālas iespējas pārvērst veidu, kā mēs apmierinām šīs vajadzības, savukārt citi draud nostiprināt mūsu nesaprātīgos paradumus uz vairākām desmitgadēm.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) ir aprēķinājis, ka pasaule tērē aptuveni 4,8 triljonus EUR (5,3 triljonus ASV dolāru) gadā enerģijas subsīdijām, galvenokārt fosilajiem kurināmajiem. SVF "subsīdiju" definīcijā tās jaunākā ziņojuma kontekstā ir iekļauti nesegtie izdevumi attiecībā uz visu fosilo kurināmo izraisīto kaitējumu videi. Šajā pašā ziņojumā SVF ir aprēķinājis, ka tiešo subsīdiju (t. i., valdību galvojumu naftas, gāzes un ogļu ražošanai vai patēriņam) apjoms visā pasaulē ir aptuveni 460 miljardi EUR (500 miljardi ASV dolāru). Šādas subsīdijas var novest pie neparedzētām situācijām, kad, pieņemot lēmumus par ilgtermiņa investīcijām enerģētikas infrastruktūrā, priekšroka vēl arvien tiek dota fosilajiem kurināmajiem.

Enerģētikas un transporta sistēmu atogļošana

Fosilo kurināmo sadegšana ir viens no galvenajiem atmosfērā izmesto siltumnīcefekta gāzu emisiju veicinātājiem. Fosilie kurināmie ir arī viens no galvenajiem pasaules enerģētikas sistēmas komponentiem, kas nodrošina ar enerģiju mūsu dzīvojamās mājas, birojus, fabrikas un automobiļus.

Pilnīgu pāreju no fosiliem kurināmajiem uz ilgtspējīgu atjaunojamo enerģiju alternatīvām veikt nav vienkārši. Šādai pārejai būtu nepieciešams pārveidot visu enerģētikas sistēmu, sākot no ražošanas un uzglabāšanas līdz sadalei un gala patēriņam. Piemēram, jāatrod iespēja ar saules paneļiem ražotu elektrību darīt pieejamu vēlākai izmantošanai citā vietā un varbūt arī citā valstī. To būs iespējams sasniegt, vienīgi ieviešot savstarpēji labi savienotus viedos tīklus. Radikālas pārmaiņas jāveic arī citās sistēmās, piemēram, transporta sistēmā. Šajās pārmaiņās ietilpst pašlaik izmantoto transportlīdzekļu aizstāšana ar elektriskiem transportlīdzekļiem, kā arī jaunu sabiedriskā transporta tīklu izveidošana, kuri varētu nodrošināt lielāku mobilitāti, piedāvājot alternatīvus variantus braukšanai privātos automobiļos. Kopumā šo pārmaiņu īstenošanā jāiegulda milzīgas investīcijas.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem, ES enerģētikas un transporta sistēmās ar mazu oglekļa saturu nākamo 40 gadu laikā būs nepieciešamas papildu publiskās un privātās investīcijas aptuveni 270 miljardu EUR apmērā gadā. Šī papildu summa sastāda aptuveni 1,5 % no ES IKP līdzīgi KPSP aprēķinātajiem klimata pārmaiņu ekonomiskajiem zaudējumiem 0,2 %-2 % apmērā no globālā IKP līdz 2050. gadam. Vai investori tagad rīkosies šādi, lai samazinātu turpmākās klimata pārmaiņu sekas?

Esošo izdevumu novirzīšana

Eiropas Savienībā valdības, uzņēmumi un iedzīvotāji jau tērē naudu transporta tīklu, elektrostaciju, mājokļu būvniecībai, kā arī precēm un pakalpojumiem. ES dalībvalstu valdības tērē aptuveni 50 % no IKP, kaut arī dažādās dalībvalstīs šis rādītājs atšķiras. Daļēji tie ir investīciju izdevumi (speciālā nozīmē — "bruto kapitālieguldījumi") tādās jomās kā lieli infrastruktūras projekti, pētījumi, veselības pakalpojumi u. tml. Tas pats attiecas arī uz mājsaimniecību vai uzņēmumu izdevumiem.

Tad kādu enerģētikas un mobilitātes sistēmu mēs būvēsim nākotnei? Vai mēs gatavojamies ieguldīt naudu tikai nestabilos risinājumos vai arī izveidot telpu, kurā var attīstīties ilgtspējīgas alternatīvas, transformējot savu vajadzību apmierināšanas veidus? Publiskais finansējums šeit var būt noderīgs, sniedzot stimulus un sūtot "zaļos" signālus tirgum. Piemēram, lēmums novirzīt valsts naudas līdzekļus no fosilajiem kurināmajiem uz atjaunojamās enerģijas ražošanu būtu skaidrs signāls ne tikai enerģijas ražotājiem, bet arī pētniekiem un enerģijas lietotājiem.

Saskaņā ar stratēģiju "Eiropa 2020" ES savā daudzgadu budžetā 2014.–2020. gadam piešķir gandrīz vienu triljonu EUR ilgtermiņa izaugsmei, darbavietām un konkurētspējai. Vismaz 20 % no šā daudzgadu budžeta tiks tērēti Eiropas pārveidošanai maza daudzuma oglekļa patēriņa un pret klimata pārmaiņām noturīgā ekonomikā. Lai šo mērķi sasniegtu, klimata orientieri ir iekļauti saistošās ES politiskajās procedūrās un programmās, piemēram, struktūrfondos, pētniecībā, lauksaimniecībā, kuģniecības politikā, zivsaimniecībā un LIFE dabas aizsardzības un pasākumu programmā.

Šos naudas līdzekļus ES dalībvalstīs papildina budžeta izdevumi valsts, reģionālos un vietējos līmeņos, kā arī privātā sektora investīcijas (piemēram, uzņēmumos, pensiju plānos un mājsaimniecībās). Var minēt arī citus globālus finansējuma avotus, piemēram, Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu, kas izveidots UNFCCC (ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām) ietvaros un kura mērķis ir palīdzēt jaunattīstības valstīm pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmēm un ieviest to mazināšanas pasākumus.

Iespējas nākotnē

Ir zināms, ka pieaugošā pieprasījuma apmierināšanai dažos reģionos mums jāiegulda investīcijas. Saskaņā ar Jaunās klimata ekonomikas ziņojumu paredzams, ka enerģijas patēriņš nākamajos 15 gados visā pasaulē pieaugs par 20 % līdz 35 %. Lai apmierinātu šo vajadzību, laikposmā no 2015. līdz 2030. gadam enerģētikas infrastruktūras pamatkategorijās būs jāiegulda 41 triljons EUR. Ņemot vērā, ka enerģijas ražošana un izmantošana jau tagad veido divas trešdaļas no visas pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām, enerģijas avotu veidi, kuros mēs šodien veicam investīcijas, lielā mērā noteiks, vai globālo sasilšanu izdosies ierobežot līdz 2 °C vai nē.

Šī naudas līdzekļu novirzīšana un pārorientēšana ilgtspējīgu alternatīvu risinājumu virzienā neapšaubāmi ietekmēs dažas nozares un sabiedrības grupas. Lai atbalstītu šīs pārejas skartos sabiedrības slāņus, dalībvalstu valdībām būs jāizmanto sociālās politikas pasākumi. Arī dalībvalstu valdībām un publiskajām institūcijām vajadzēs pielāgoties mainīgajai realitātei. Piemēram, pilnīga atbrīvošanās no fosilajiem kurināmajiem nozīmēs samazinātus ieņēmumus no nodokļiem un licenču maksām šajās nozarēs. Tas nozīmēs arī ietekmēto nozaru samazināšanos un, iespējams, darbavietu zaudēšanu.

Šīs pārmaiņas daļēji ir jau sākušās. Neraugoties uz ekonomikas krīzi, kas Eiropas ekonomiku ietekmēja kopš 2008. gada, ekoloģiskās rūpniecības nozaru (piemēram, atjaunojamā enerģija, notekūdeņu attīrīšana un otrreizējā izejvielu pārstrāde) skaits Eiropas Savienībā turpina pieaugt. Laikposmā no 2000. gada līdz 2012. gadam ekoloģiskās rūpniecības nozaru skaits pievienotās vērtības izteiksmē pieauga vairāk nekā par 50 %, un tika radīti gandrīz 1,4 miljoni jaunu darbavietu, kopējam darbaspēka skaitam pieaugot līdz 4,3 miljoniem, kamēr pārējās ekonomikas nozares šajā laikposmā citādā ziņā uzrādīja samērā vāju izaugsmi un nemainīgus nodarbinātības rādītājus. Šo straujo darbavietu skaita pieaugumu ekoloģiskās rūpniecības nozarē tāpat arī varētu uzskatīt par darbaspēka progresu un konkurētspējas pieaugumu, kur mazāks skaits cilvēku ir nodarbināti nozarēs bez nākotnes perspektīvām (piemēram, ogļu ieguvē).

Dažas sabiedrības grupas un uzņēmumi ar augstāku apziņas līmeni apdomīgi atmet vai atsakās no nesaprātīgiem risinājumiem par labu atbalsta nišu jaunievedumiem. Investīcijas vides jaunievedumos un pētījumos ne vien palīdzēs Eiropas Savienībai ieviest tīrākas tehnoloģijas un veidot ekoloģiski stabilu nākotni, bet arī stimulēs ES ekonomiku un konkurētspēju. Eiropa var gūt priekšrocības no savas vadošās nozīmes pasaulē ekoloģiskās rūpniecības nozarēs, eksportējot savas tehnoloģijas un zināšanas, lai palīdzētu apmierināt gaidāmo globālā pieprasījuma pieaugumu pēc enerģijas, mobilitātes un mājokļiem.

Jāatzīst, ka pārejai uz zaļo ekonomiku būs nepieciešams ilgs laiks. Taču, jo ātrāk mēs sāksim rīkoties, jo zemākas būs izmaksas un lielākas būs priekšrocības.