Eiropas tiesību akti gaisa kvalitātes jomā

Kopš 20. gadsimta 70. gadiem, kad ES pieņēma gaisa kvalitātes politiku un sāka īstenot pasākumus gaisa kvalitātes uzlabošanai, piesārņotāju emisijas gaisā, ko elpojam, ir būtiski samazinājušās. Gaisa piesārņojuma emisijas no visiem lielākajiem avotiem, tostarp transporta, rūpniecības un enerģijas ražošanas nozares, šobrīd tiek reglamentētas un kopumā samazinās, tomēr šis samazinājums ne vienmēr atbilst paredzētajam.

Cīņa pret piesārņotājiem

Viens no veidiem, kā ES ir panākusi šos uzlabojumus, ir juridiski saistošu un brīvprātīgi ievērojamu ierobežojumu noteikšana visā Savienībā attiecībā uz noteiktu piesārņotāju emisijām gaisā. ES ir izstrādājusi standartus par noteikta izmēra daļiņām, ozonu, sēra dioksīdu, slāpekļa oksīdiem, svinu un citiem piesārņotājiem, kas var negatīvi ietekmēt cilvēku veselību vai ekosistēmas. Svarīgākie tiesību akti, ar kuriem tika noteikti piesārņotāju ierobežojumi visā Eiropā, ir 2008. gada Direktīva par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (2008/50/EK) un 1996. gada Pamatdirektīva par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību (96/62/EK).

Cits veids, kā ar tiesību aktiem uzlabot gaisa kvalitāti, ir gada emisiju ierobežojumu noteikšana katrai valstij attiecībā uz konkrētiem piesārņotājiem. Šajos gadījumos valstis ir atbildīgas par tādu pasākumu ieviešanu, kas nepieciešami, lai attiecīgo vielu emisiju līmenis nepārsniegtu noteikto.

ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijai par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos pievienotajā Gēteborgas protokolā un ES Direktīvā par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām (2001/81/EK) noteikti gaisa piesārņotāju gada emisiju ierobežojumi Eiropas valstīm, tostarp attiecībā uz tiem piesārņotājiem, kas izraisa paskābināšanos, eitrofikāciju un piezemes ozona piesārņojumu. Gēteborgas protokols tika pārskatīts 2012. gadā, un Direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām pārskatīs 2013. gadā.

Cīņa pret piesārņotājiem noteiktās nozarēs

Paralēli gaisa kvalitātes standartu noteikšanai attiecībā uz konkrētiem gaisa piesārņotājiem un ikgadējiem ierobežojumiem katrai valstij Eiropas tiesību aktos ir ietvertas normas, lai cīnīties ar piesārņojumu, kuru rada noteiktas nozares.

Gaisu piesārņotāju emisijas rūpniecības nozarē reglamentētas arī 2010. gada Direktīvā par rūpnieciskajām emisijām (2010/75/ES) un 2001. gada Direktīvā par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām (2001/80/EK).

Emisijas no transportlīdzekļiem tiek reglamentētas ar vairākiem efektivitātes un degvielas standartiem, tostarp 1998. gada Direktīvu, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti, (98/70/EK) un transportlīdzekļu emisiju standartiem, kurus sauc par Euro standartiem.

Euro 5 un Euro 6 standarti attiecas uz emisijām no vieglajiem transportlīdzekļiem, tostarp pasažieru transportlīdzekļiem, mikroautobusiem un komerciālajiem transportlīdzekļiem. Euro 5 standarts stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī, un tajā iekļauta prasība attiecībā uz jauniem automobiļiem, uz kuriem šis standarts attiecas, radīt mazākas daļiņu un slāpekļa oksīdu emisijas nekā noteikts ierobežojumos. Euro 6 standartā, kurš stāsies spēkā 2015. gadā, būs paredzēti stingrāki ierobežojumi attiecībā uz slāpekļa oksīdu emisijām no dīzeļdegvielas dzinējiem.

Ir pieņemti arī starptautiski nolīgumi par gaisa piesārņotāju emisijām citās transporta nozarēs, piemēram, Starptautiskās Jūrniecības organizācijas 1973. gada konvencija par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu un tās papildu protokoli, ar kuriem reglamentē sēra dioksīda emisiju no kuģiem.

(c) Javier Arcenillas, ImaginAIR/EEA

"Lai gan, par laimi, Rumānijā joprojām ir vietas, kuras ir gandrīz mežonīgas un elpu aizraujošas un kurās dabu nav skārusi cilvēka roka, apdzīvotākās teritorijās ir acīmredzamas ekoloģiskās problēmas."
Javier Arcenillas, Spānija

Emisijas tiek regulētas dažādos dokumentos

Katra piesārņotāja emisijas parasti tiek regulētas vairāk nekā vienā tiesību aktā. Piemēram, daļiņu emisiju tieši reglamentē trīs Eiropas Savienības tiesību akti (Direktīva par gaisa kvalitāti un piesārņojošo vielu emisijām, kā arī Euro ierobežojumi autotransportlīdzekļu emisijām), kā arī divas starptautiskas konvencijas (Konvencija par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos un Konvencija par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu). Dažus no daļiņu piesārņojuma prekursoriem reglamentē arī ar citiem juridiskiem dokumentiem.

Šo tiesību aktu īstenošana paredzēta ilgākā laika periodā un vairākos posmos. Attiecībā uz smalko daļiņu piesārņojumu gaisa kvalitātes direktīvā mērķa vērtība ir 25 μg/m3, kas būtu jāsasniedz līdz 2010. gada 1. janvārim. Paredzēts, ka, sākot no 2015. gada, šī pati vērtība kļūs par maksimālo pieļaujamo, tādēļ būs jāpieņem papildu saistības.

Attiecībā uz dažām nozarēm gaisa kvalitātes politika iesākumā varētu attiekties tikai uz noteiktiem piesārņotājiem, turklāt ne visā Eiropā. 2012. gada septembrī Eiropas Parlaments pieņēma pārskatītos ES standartus attiecībā uz sēra emisijām no kuģiem, saskaņojot tos ar Starptautiskās Jūrniecības organizācijas 2008. gada standartiem. Līdz 2020. gadam sēra emisiju ierobežojums būs 0,5 % visās ES robežās esošajās jūrās.

Attiecībā uz Baltijas jūru, Ziemeļjūru un Lamanša šaurumu ― tā sauktajiem sēra emisiju kontroles reģioniem ― Eiropas Parlaments ir noteicis pat striktākus sēra emisijas ierobežojumus: 0,1 % līdz 2015. gadam. Ņemot vērā, ka tipiskā kuģu degvielā ir 2700 reižu vairāk sēra nekā parastajā automobiļu dīzeļdegvielā, ir skaidrs, ka šāds noteikums ir spēcīga motivācija kuģniecības nozarei izstrādāt un lietot ekoloģiskākas degvielas.

Īstenošana

Pašreizējie Eiropas tiesību akti gaisa kvalitātes jomā balstās uz principu, ka ES dalībvalstis sadala savas teritorijas vairākas pārvaldības zonās, kurās valstīm ir pienākums novērtēt gaisa kvalitāti ar mērījumu vai modelēšanas palīdzību. Par šādām zonām ir pasludināts vairums lielo pilsētu. Ja gaisa kvalitātes standarti kādā zonā tiek pārkāpti, attiecīgajai dalībvalstij ir jāziņo Eiropas Komisijai un jāizskaidro iemesli.

Šādos gadījumos valstīm ir pienākums izstrādāt lokālus vai reģionālus plānus, kuros paredzēti pasākumi gaisa kvalitātes uzlabošanai. Piemēram, var izveidot zemu emisiju zonas, kurās ir aizliegts iebraukt ar tādiem transportlīdzekļiem, kuri rada pārāk daudz piesārņojuma. Pilsētas var veicināt cilvēku pievēršanos ekoloģiskākiem pārvietošanās veidiem, piemēram, kājāmiešanai, riteņbraukšanai vai sabiedriskajam transportam. Turklāt tās var nodrošināt, lai ražošanas un komerciālās sadedzināšanas iekārtas būtu aprīkotas ar emisiju kontroles iekārtām, kas atbilst jaunākajām un labākajām tehnoloģiskajām iespējām.

Ļoti svarīga ir arī zinātniskā pētniecība. Tā ne tikai palīdz izstrādāt jaunas tehnoloģijas, bet arī uzlabo mūsu zināšanas par gaisa piesārņotājiem un to negatīvo ietekmi uz mūsu veselību un ekosistēmām. Integrējot jaunākos atklājumus mūsu tiesību aktos un darbībās, varēsim turpināt uzlabot gaisa kvalitāti Eiropā.

(c) Gülçin Karadeniz

Vairāk informācijas

• Eiropas Komisijas pārskats par tiesību aktiem gaisa kvalitātes jomā
• 2013. gada pārskats par ES politiku gaisa kvalitātes jomā
• ANO Eiropas Ekonomikas komisija par gaisa piesārņojumu