Eiropas gaisa kvalitāte mūsdienās

Londona 1952. gada 4. decembrī: virs pilsētas sāka veidoties bieza migla; vējš aprima. Turpmākajās dienās gaiss virs pilsētas sastāvējās; sēra oksīdi no ogļu dedzināšanas iekrāsoja miglu dzeltenīgā krāsā. Slimnīcas drīz vien pārpildījās ar cilvēkiem, kuri cieta no elpceļu slimībām. Vissmagākajā brīdī dažādās pilsētas vietās redzamība bija tik vāja, ka pat kājas nebija saskatāmas. Tiek lēsts, ka Londonas Lielā smoga laikā mirstības rādītāji paaugstinājās par 4000 līdz 8000 cilvēku, galvenokārt zīdaiņiem un veciem cilvēkiem.

20. gadsimtā smags gaisa piesārņojums Eiropas lielajās industriālajās pilsētās bija visai izplatīta parādība. Rūpnīcu darbināšanai un māju apkurei izmantoja cieto kurināmo, īpaši akmeņogles. Ziemas laikapstākļu un meteoroloģisko faktoru ietekmē smags gaisa piesārņojums nereti klāja pilsētas dienām, nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Patiesībā Londona bija bēdīgi slavena ar gaisa piesārņojuma gadījumiem jau kopš 17. gadsimta. Līdz 20. gadsimtam Londonas smogu uzskatīja par vienu no šīs pilsētas raksturīgākajām iezīmēm, kas aprakstīta arī literāros darbos.

(c) Ted Russell|Getty Images

Cīņa pret gaisa piesārņojumu ļāvusi sasniegt jūtamus uzlabojumus

Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies. Laikā pēc Lielā smoga gan sabiedrības informētības, gan politiskās izpratnes iespaidā tika izdoti dažādi tiesību akti gaisa piesārņojuma samazināšanai no stacionāriem avotiem, piemēram, dzīvojamām mājām, uzņēmumiem un ražošanas iekārtām. 20. gadsimta 60. gadu nogalē ne tikai Apvienotā Karaliste, bet arī daudzas citas valstis sāka izdot tiesību aktus gaisa piesārņojuma samazināšanai.

60 gadu laikā kopš Lielā smoga gaisa kvalitāte Eiropā ir būtiski uzlabojusies, lielākoties pateicoties efektīviem valstu, Eiropas un starptautiskajiem tiesību aktiem.

Dažos gadījumos kļuva skaidrs, ka gaisa piesārņojuma problēmu var atrisināt tikai starptautiskas sadarbības rezultātā. 20. gadsimta 60. gados pētījumos atklāja, ka skābos lietus, kas izraisīja Skandināvijas upju un ezeru paskābināšanos, radīja piesārņojošās vielas, kas tika izmestas atmosfērā kontinentālajā Eiropā. Rezultātā tika pieņemts pirmais starptautiskais tiesību akts, kura mērķis bija risināt gaisa piesārņojuma problēmas plašā reģionālā līmenī, proti, Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas 1979. gada Konvencija par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos (LRTAP).

Arī tehnoloģiskā attīstība, ko daļēji rosināja jaunie tiesību akti, palīdzēja uzlabot gaisa kvalitāti Eiropā. Piemēram, automobiļu dzinēji tagad efektīvāk izmanto degvielu; jaunajiem dīzeļdegvielas dzinējiem tiek uzstādīti daļiņu filtri; ražošanas uzņēmumi ir sākuši izmantot aizvien efektīvākas piesārņojuma samazināšanas iekārtas. Visai veiksmīgi ir bijuši arī tādi pasākumi kā sastrēgumstundu nodevas un nodokļu atvieglojumi ekoloģiskākiem automobiļiem.

Ir izdevies būtiski samazināt vairāku gaisa piesārņotāju, tostarp sēra dioksīda, oglekļa monoksīda un benzola, emisijas. Tas ir palīdzējis jūtami uzlabot gaisa kvalitāti un līdz ar to arī iedzīvotāju veselību. Piemēram, akmeņogļu aizstāšana ar dabas gāzi ir būtiski samazinājusi sēra dioksīda koncentrāciju gaisā ― laika periodā no 2001. līdz 2010. gadam šīs vielas koncentrācija ES teritorijā tika samazināta uz pusi.

Arī svina koncentrāciju gaisā ir izdevies samazināt ar tiesību aktu palīdzību. 20. gadsimta 20. gados lielākajā daļu automobiļu sāka izmantot svinu saturošu benzīnu, lai nebojātu iekšdedzes dzinējus. Gaisā izdalītā svina kaitīgā iedarbība uz cilvēka veselību tika atklāta tikai pēc vairākām desmitgadēm. Svins bojā gan cilvēka orgānus, gan nervu sistēmu un īpaši kavē bērnu intelektuālo attīstību. Sākot no 70. gadiem, gan Eiropas, gan starptautiskajā līmenī tika uzsāktas dažādas iniciatīvas, kuras palīdzēja pakāpeniski atteikties no svina piedevas transportlīdzekļu benzīnā. Šobrīd gandrīz visas gaisa kvalitātes novērošanas stacijas, kurās tiek mērīts svina daudzums gaisā, liecina, ka šīs vielas koncentrācija ir daudz zemāka par ES tiesību aktos noteikto.

Kāda ir pašreizējā situācija?

Attiecībā uz citiem piesārņotājiem rezultāti nav tik acīmredzami. Ķīmiskās reakcijas Zemes atmosfērā, kā arī mūsu atkarība no noteiktām ekonomiskajām darbībām apgrūtina cīņu ar šīm piesārņojošajām vielām.

Grūtības rada arī atšķirības tiesību aktu īstenošanas un izpildes nodrošināšanas ziņā dažādās ES valstīs. ES tiesību akti par gaisa kvalitāti parasti nosaka mērķus vai ierobežojumus attiecībā uz konkrētām vielām, bet ļauj pašām valstīm noteikt, kā šos mērķus sasniegt.

Dažas valstis cīņā ar gaisa piesārņojumu ir paveikušas ļoti daudz. Citas valstis lietas labā ir darījušas mazāk, vai arī to darbības nav bijušas tik efektīvas. Tas daļēji var būt saistīts ar valstu atšķirīgo monitoringa līmeni un atšķirīgajām izpildes nodrošināšanas iespējām.

Cita gaisa piesārņojuma kontroles problēma ir saistīta ar atšķirību starp laboratorijā veiktajiem testiem un faktisko situāciju. Gadījumos, kad tiesību akti paredzēti konkrētām nozarēm, piemēram, transporta vai ražošanas nozarei, tehnoloģijas, kuras tiek pārbaudītas ideālos laboratorijas apstākļos, var šķist ekoloģiskākas un efektīvākas, nekā tas ir faktiski.

Turklāt jāatceras, ka gaisa kvalitāti Eiropā var neparedzēti ietekmēt arī jaunas patēriņa tendences vai politikas pasākumi, kas nav tieši saistīti ar gaisa kvalitāti.

(c) Cristina Sînziana, ImaginAIR/EEA

"Rumānijas laukos joprojām nav izzudusi senā prakse dedzināt rugājus. Tas ir veids, kā attīrīt lauku jaunu un auglīgu kultūru audzēšanai. Papildus tam, ka šī darbība nelabvēlīgi ietekmē vidi, es to uzskatu arī par kaitīgu vietējo iedzīvotāju veselībai. Tā kā dedzināšanā ir iesaistīts noteikts skaits cilvēku, kuri kontrolē uguni, tās ietekme ir ļoti konkrēta."
Cristina Sînziana Buliga, Rumānija

Pilsētās joprojām ir augsts PM piesārņojums

Šobrīd ES un starptautiskajos tiesību aktos, kuru mērķis ir PM piesārņojuma samazināšana, cietās daļiņas ir klasificētas divās grupās atbilstoši izmēram ― ar diametru 10 mikroni vai mazāk un ar diametru 2,5 mikroni vai mazāk (PM10 un PM2,5) ―, un šie akti attiecas gan uz tiešajām emisijām, gan arī prekursoru gāzu emisijām.

Eiropā ir sasniegti labāki daļiņu emisijas rādītāji. Laika posmā starp 2001. un 2010. gadu tiešās PM10 un PM2,5 emisijas Eiropas Savienībā samazinājās par 14 %, bet EVA 32 dalībvalstīs ― par 15 %.

Arī cieto daļiņu prekursoru emisijas ES ir samazinājušās: sēra oksīdu emisijas par 54 % (par 44 % EVA 32 dalībvalstīs); slāpekļa oksīdu emisijas par 26 % (par 23 % EVA 32 dalībvalstīs) un amonjaka emisijas par 10 % (par 8 % EVA 32 dalībvalstīs).

Tomēr šī emisiju samazināšana ne vienmēr nozīmē, ka iedzīvotāji tiek mazāk pakļauti cieto daļiņu piesārņojumam. To Eiropas pilsētu iedzīvotāju īpatsvars, kuri tiek pakļauti PM10 koncentrācijai, kas pārsniedz ES tiesību aktos noteiktās vērtības, joprojām ir ļoti augsts (18–41 % ES-15 valstīs un 23–41 % EVA 32 dalībvalstīs) un pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies pavisam nedaudz. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) noteiktajām pamatnostādnēm, kas ir stingrākas, pārmērīgai PM10 koncentrācijai tiek pakļauti vairāk nekā 80 % ES pilsētu iedzīvotāju.

Ja emisijas ir būtiski samazinātas, tad kādēļ Eiropā joprojām ir augsts cieto daļiņu piesārņojums? Emisiju samazināšana noteiktā reģionā vai no noteiktiem avotiem nebūt nenozīmē, ka automātiski samazinās cieto daļiņu koncentrācija gaisā. Ir tādi piesārņotāju veidi, kas var saglabāties atmosfērā gana ilgi, lai nokļūtu no vienas valsts citā, pārceļotu no viena kontinenta uz citu un dažos gadījumos pat apkārt visai pasaulei. Cieto daļiņu un to prekursoru pārvietošanās starp kontinentiem daļēji izskaidro, kādēļ gaiss Eiropā nav uzlabojies proporcionāli tam, cik ļoti ir samazinātas cieto daļiņu un to prekursoru emisijas.

Vēl viens iemesls, kādēļ PM koncentrācija gaisā joprojām ir augsta, ir saistīts ar mūsu patērēšanas ieradumiem. Piemēram, pēdējos gados akmeņogles un koksnes dedzināšana nelielās krāsnīs mājokļu apkurei ir bijis liels PM10 piesārņojuma avots daļā pilsētu, īpaši Polijā, Slovākijā un Bulgārijā. Šī situācija visbiežāk ir saistīta ar augstām enerģijas cenām, kuru dēļ mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem izvēlas lētākas apkures alternatīvas.

Ozons: murgs karstās vasaras dienās?

Laika posmā no 2001. līdz 2010. gadam Eiropai ir izdevies samazināt ozona prekursoru emisijas. ES teritorijā slāpekļa oksīdu emisija samazinājās par 26 % (par 23 % EVA 32 dalībvalstīs), nemetāna gaistošo organisko savienojumu emisija ― par 27 % (par 28 % EVA 32 dalībvalstīs) un oglekļa monoksīda emisija — par 33 % (par 35 % EVA 32 dalībvalstīs).

Tāpat kā PM piesārņojums, arī ozona prekursoru izmešu apjoms atmosfērā ir samazinājies, tomēr augstais ozona piesārņojuma līmenis nav attiecīgi krities. Tas daļēji skaidrojams ar ozona un tā prekursoru pārvietošanos starp kontinentiem. Nozīme ir arī topogrāfijai un ikgadējām laika apstākļu pārmaiņām, piemēram, vējiem un gaisa temperatūrai.

Neraugoties uz aizvien retākām ozona koncentrācijas kulminācijām vasaras mēnešos, ozona iedarbība uz pilsētu iedzīvotājiem joprojām ir augsta. Laikā no 2001. līdz 2010. gadam ozona līmenim, kas pārsniedz ES mērķa vērtību, tikuši pakļauti 15–61 % ES pilsētu iedzīvotāju, pārsvarā Dienvideiropā karsto vasaru dēļ. Vērtējot pēc Pasaules Veselības organizācijas stingrākām pamatnostādnēm, gandrīz visi ES pilsētu iedzīvotāji tikuši pakļauti pārmērīgai ozona koncentrācijai. Kopumā ozona koncentrācijas pieaugums biežāk novērojams Vidusjūras reģionā nekā Ziemeļeiropā.

Taču augsta ozona koncentrācija nebūt nav tikai pilsētās vasaras mēnešos. Pārsteidzoši, ka ozona līmenis parasti mēdz būt augstāks lauku apvidos, lai gan tā iedarbībai tiek pakļauts mazāks cilvēku skaits. Pilsētās parasti ir intensīvāka satiksme nekā laukos. Taču ķīmiskas reakcijas veidā viena no autotransporta izmešu sastāvdaļām iznīcina ozona molekulas, tādēļ pilsētās ozona koncentrācija var būt zemāka. Tomēr intensīvāka satiksmes plūsma pilsētās rada augstāku PM piesārņojuma līmeni.

(c) Jerome Prohaska, ImaginAIR/EEA

Tiesību akti emisijas samazināšanai

Ņemot vērā to, ka PM un ozona prekursoru piesārņojums daļēji var rasties citās valstīs, to emisija daļēji ir iekļauta Konvencijai par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos (LRTAP konvencija) pievienotajā Gēteborgas protokolā.

2010. gadā 12 ES dalībvalstis un ES pati pārsniedza emisijas griestus (maksimālo pieļaujamos emisiju apjomus) attiecībā uz vienu vai vairākiem konvencijā iekļautajiem piesārņotājiem (slāpekļa oksīdi, amonjaks, sēra dioksīds un nemetāna gaistošie organiskie savienojumi). Maksimālā pieļaujamā emisija attiecībā uz slāpekļa oksīdiem tika pārsniegta 11 valstīs no 12.

Līdzīgu ainu iezīmē arī ES tiesību akti. Nacionālo emisijas griestu (NEC) direktīva reglamentē to pašu četru piesārņojošo vielu emisiju, kuras minētas arī Gēteborgas protokolā, bet ar nedaudz zemākām mērķa vērtībām attiecībā uz dažām valstīm. Galīgie apstiprinātie dati saistībā ar minēto direktīvu liecina, ka 2010. gadā 12 ES dalībvalstis nav ievērojušas juridiski saistošos emisijas griestus attiecībā uz slāpekļa oksīdiem. Dažas no šīm valstīm ir pārsniegušas arī emisijas griestus attiecībā uz vēl vienu vai vairākiem piesārņotājiem.

Kur rodas gaisa piesārņotāji?

Cilvēku radītos gaisa piesārņotājus kopumā ir vieglāk izmērīt un novērot nekā dabiskos, tomēr cilvēku darbības ietekme ļoti atšķiras atkarībā no konkrētā piesārņotāja. Degvielas sadedzināšana noteikti ir viens no galvenajiem gaisa piesārņojuma avotiem, un šis process notiek gan transportlīdzekļos un mājsaimniecībās, gan arī patērējot un ražojot enerģiju.

Vēl viena nozare, kas rada daudz specifisku piesārņotāju, ir lauksaimniecība. Aptuveni 90 % amonjaka un 80 % metāna emisiju rodas lauksaimnieciskās darbībās. Metāns rodas arī no atkritumiem (atkritumu poligonos), akmeņogļu ieguves un no gāzes transportēšanas lielos attālumos.

Vairāk nekā 40 % slāpekļa oksīdu emisiju rada autotransports, bet aptuveni 60 % sēra oksīdu emisiju ― no enerģijas ražošanas un piegādes EVA dalībvalstīm un sadarbības valstīm. Uzņēmumu, valdību un sabiedriskās ēkas, kā arī mājsaimniecības rada aptuveni pusi no PM2,5 un oglekļa monoksīda emisijām.

Ir skaidrs, ka gaisa piesārņojumu veido daudzas ekonomikas nozares. Rūpes par gaisa kvalitāti, pieņemot lēmumus šīm nozarēm svarīgos jautājumos, varētu arī nenonākt avīžu virsrakstos, tomēr noteikti palīdzētu uzlabot gaisa kvalitāti Eiropā.

Iedzīvotāju interese par gaisa kvalitāti

Iedzīvotāju un plašsaziņas līdzekļu uzmanību daudzās valstīs pēdējos gados ir piesaistījusi gaisa kvalitāte lielajās pilsētās, īpaši tajās, kurās tiek rīkotas olimpiskās spēles.

Piemēram, Pekina — šī pilsēta ir slavena strauji augošo debesskrāpju un gaisa piesārņojuma dēļ. Pekinā sistemātiska gaisa piesārņojuma kontrolēšana tika uzsākta 1998. gadā ― trīs gadus pirms šīs pilsētas oficiālas apstiprināšanas par olimpisko spēļu rīkotāju. Pilsētas iestādes pirms spēlēm veica konkrētus pasākumus gaisa kvalitātes uzlabošanai. Vecos taksometrus un autobusus aizstāja ar jauniem, bet piesārņojošās ražotnes pārcēla vai slēdza. Vairākas nedēļas pirms spēlēm tika apturēti visi būvdarbi un ierobežota automobiļu lietošana.

Viens no vadošajiem Ķīnas klimata pētniekiem, profesors C. S. Kiang, stāsta par gaisa kvalitāti Pekinas spēļu laikā: “Pirmo divu spēļu dienu laikā PM2,5 (smalko daļiņu, kas spēj iekļūt dziļi plaušās) koncentrācija bija aptuveni 150 μg/m3. Otrajā dienā sāka līt, pastiprinājās vējš, tādēļ PM2,5 līmenis strauji kritās un pēc tam saglabājās aptuveni 50 μg/m3 līmenī, kas divkārt pārsniedz PVO pamatnostādnēs minēto vērtību ― 25 μg/m3.”

(c) Rob Ewen | iStock

Līdzīga diskusija notika arī Apvienotajā Karalistē pirms Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā. Vai gaisa kvalitāte būs gana laba olimpiskajiem atlētiem, īpaši maratona skrējējiem un velosipēdistiem? Mančestras Universitātes dati liecina, ka Londonas olimpiskās spēles nebija pilnīgi brīvas no piesārņojuma, tomēr, iespējams, ar mazāko piesārņojumu pēdējo gadu laikā. Šķiet, palīdzēja piemēroti laika apstākļi un laba plānošana; salīdzinot ar Londonu 1952. gadā, tas uzskatāms par visnotaļ labu panākumu.

Diemžēl gaisa piesārņojuma problēma pēc olimpisko spēļu beigām nepazūd. 2013. gada pirmajās dienās Pekinā atkal bija vērojams smags gaisa piesārņojums. 12. janvārī oficiālie mērījumi uzrādīja PM2,5 koncentrāciju, kas pārsniedz 400 μg/m3, savukārt neoficiāli mērījumi dažādās vietās sasniedza pat 800 μg/m3.

Vairāk informācijas

• EVA ziņojums 4/2012 - Gaisa kvalitāte Eiropā — 2012. gada ziņojums
• EVA ziņojums 10/2012 - TERM 2012 ― Transporta nozares ietekme uz gaisa kvalitāti