Article

Dzīve patērētāju sabiedrībā

Mainīt valodu

Šai mājas lapai ir ierobežota funkcionalitāte ar deaktivētu javascript. Lūdzu pārliecinieties, lai Javascript ir iespējots jūsu pārlūkprogrammā.

Article Publicēts 19.06.2012 Pēdējās izmaiņas 17.03.2023

Photo: © Thinkstock

Topics: Resursu efektivitāte un atkritumi

Desmitiem salīdzinoši stabilas izaugsmes gados ir mainījies Eiropas iedzīvotāju dzīvesveids. Mēs ražojam un patērējam vairāk preču un pakalpojumu. Mēs ceļojam vairāk un dzīvojam ilgāk. Savukārt mūsu saimnieciskās darbības ietekme uz vidi gan pašu mājās, gan ārzemēs kļūst arvien lielāka un jūtamāka. Tiesību akti vides jomā, ja tos īsteno rūpīgi, palīdz sasniegt rezultātus sabiedrībā. Tomēr, ja aplūkojam pēdējos divdesmit gados piedzīvotās izmaiņas, vai mēs patiešām varam apgalvot, ka esam darījuši visu iespējamo?

Kad 1989. gadā piedzima Karloss Sančess, Madrides aglomerācijā dzīvoja gandrīz 5 miljoni cilvēku. Karlosa ģimene dzīvoja pilsētas centrā dzīvoklī ar divām guļamistabām; viņiem nebija automašīnas, bet bija televizors.

Karlosa ģimene bija viena no daudzām ģimenēm Spānijā, kam tajā laikā nepiederēja automašīna. 1992. gadā, sešus gadus pēc pievienošanās Eiropas Savienībai, Spānijā bija 332 pasažieru automobiļi uz 1000 iedzīvotājiem. 2009. gadā, gandrīz divdesmit gadus vēlāk, automobiļi bija 480 no 1000 Spānijas iedzīvotāju, un šis rādītājs bija mazliet augstāks nekā vidēji Eiropā.

Kad Karlosam bija pieci gadi, Sančesu ģimene iegādājās kaimiņu dzīvokli un apvienoja to ar savējo. Kad viņam bija astoņi gadi, ģimene iegādājās savu pirmo automašīnu, taču tā bija lietota.

Sabiedrības novecošanās

Mainās ne tikai pārvietošanās līdzekļi. Ir mainījusies sabiedrība. Pēdējo 20 gadu laikā, ar dažiem izņēmumiem, bērnu skaits vienai sievietei ES valstīs nav mainījies. Vidējais bērnu skaits vienai Spānijas sievietei 1992. gadā bija 1,32, un, kaut gan 2010. gadā šis rādītājs bija nedaudz palielinājies — līdz 1,39 –, tas joprojām ir daudz mazāks par vispārpieņemto paaudžu nomaiņai vajadzīgo līmeni jeb 2,1 bērns katrai sievietei. Vidējais dzimstības līmenis ES-27 valstīs 2009. gadā bija apmēram 1,5.

Tomēr ES iedzīvotāju skaits palielinās; galvenokārt tas ir noticis imigrācijas dēļ. Mēs arī dzīvojam ilgāk un labāk. 2006. gadā mūža ilgums ES bija 76 gadi vīriešiem un 82 gadi sievietēm. 2011. gada oktobra beigās iedzīvotāju skaits pasaulē sasniedza 7 miljardus. Neraugoties uz dzimstības līmeņa samazināšanos pēdējos divos gadu desmitos, paredzams, ka iedzīvotāju skaits pasaulē turpinās palielināties, līdz 2100. gadā tas stabilizēsies un būs apmēram 10 miljardi.

Ir vērojama arī urbanizācijas līmeņa pieauguma tendence. Vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju tagad dzīvo pilsētās. ES pilsētās dzīvo apmēram trīs ceturtdaļas iedzīvotāju. Šīs tendences sekas ir redzamas daudzās Eiropas pilsētās, tostarp arī Madridē. 2011. gadā iedzīvotāju skaits Madrides aglomerācijā sasniedza 6,3 miljonus.

Mēs audzējam pārtikas produktus, lietojot naftas ķīmijas produktus — minerālmēslus un pesticīdus. Lielākā daļa būvmateriālu, ko izmantojam — cements, plastmasa un citi — ir izgatavoti no fosilā kurināmā, tāpat kā lielākā daļa farmaceitiskās ķīmijas rūpniecības produktu. Mūsu apģērbs ir izgatavots galvenokārt no sintētiskām šķiedrām, kas arī ir naftas ķīmijas produkts. Arī satiksme, enerģētika, apkure un apgaismošana ir atkarīga no fosilā kurināmā. Esam uzcēluši veselu civilizāciju uz izraktām akmeņogļu laikmeta ogļu iegulām.(..) nākamās paaudzes, kas dzīvos pēc piecdesmit tūkstošiem gadu
(..) mūs visdrīzāk dēvēs par fosilā kurināmā cilvēkiem, bet laiku, kurā mēs dzīvojām — par Oglekļa laikmetu, tāpat kā mēs esam nodēvējuši pagātnes laikmetus par Bronzas un Dzelzs laikmetiem.

Džeremijs Rifkins (Jeremy Rifkin), Ekonomikas tendenču fonda prezidents un Eiropas Savienības konsultants. Fragments no viņa grāmatas “The Third Industrial Revolution” (“Trešā rūpniecības revolūcija”).

Vispārēja attīstība

Coyright: Stockxpert.com Pēdējos divos gadu desmitos Spānijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, bija stabila ekonomikas izaugsme, palielinājās ienākumu līmenis, un, kā vismaz šķita līdz šim, bija rasts reāls risinājums Spānijas bezdarba problēmai. Ekonomikas uzplaukumu stimulēja viegli pieejami kredīti — tos izsniedza gan valsts, gan privātais sektors –, kā arī plaša izejvielu pieejamība un imigrantu pieplūdums no Centrālamerikas, Dienvidamerikas un Āfrikas.

Kad piedzima Karloss, nebija interneta (tāda, kādu to pazīstam mēs), ja neskaita dažus savstarpēji savienotus tīklus. Mobilie tālruņi bija maz izplatīti, grūti pārnēsājami, un lielākā daļa cilvēku tos nevarēja atļauties. Par tiešsaistes kopienām vai sociālajiem tīkliem neviens pat iedomāties nevarēja. Daudzas pasaules kopienas ar vārdu “tehnoloģijas” saprata vien stabilu elektrības padevi. Tālruņa sakari bija dārgi, un tie ne vienmēr bija pieejami. Brīvdienas ārzemēs varēja atļauties tikai neliela turīgāko iedzīvotāju daļa.

Neraugoties uz vairākām lejupslīdēm pēdējos 20 gados, Eiropas Savienības ekonomika pieauga par 40 %, mazliet augstākus rādītājus sasniedzot valstīs, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. un 2007. gadā. Spānijā ekonomikas izaugsmē vislielāko ieguldījumu deva ar tūrisma nozari saistīta būvniecība. Citās Eiropas valstīs ekonomikas attīstību veicināja arī citas nozares, piemēram, pakalpojumu sektors un rūpniecība.

Tagad Karloss dzīvo tajā pašā dzīvoklī kopā ar saviem vecākiem. Katram no viņiem ir automašīna un mobilais tālrunis. Sančesu ģimenes dzīves stils īpaši neizceļas uz Eiropas dzīves līmeņa fona.

Lielāka ietekme uz vidi pasaulē

Līdz ar ekonomikas attīstību Eiropā un pasaulē ir palielinājusies arī Eiropas ietekme uz vidi pasaulē. Starptautiskā tirdzniecība ir ne tikai būtisks Eiropas un attīstības valstu labklājību veicinošs faktors, bet arī iemesls, kāpēc mūsu saimnieciskās darbības ietekme uz vidi ir plašāk jūtama.

2008. gadā izejvielu imports Eiropas Savienībā svara izteiksmē pārsniedza eksportu sešas reizes. Šīs atšķirības galvenais cēlonis ir lielais kurināmā un kalnrūpniecības produktu imports.

Politikas pasākumi dod rezultātus, ja tos rūpīgi plāno un īsteno

To, ka vides problēmas ir steidzami jārisina, pasaules sabiedrība sāka arvien vairāk apzināties jau ilgi pirms 1992. gadā notikušā Rio Pasaules samita. ES pirmie tiesību akti vides jomā tika pieņemti 20. gadsimta 70. gadu sākumā, un kopš tā laika gūtā pieredze liecina, ka tie ir iedarbīgs līdzeklis, ja tos efektīvi īsteno.

Piemēram, ES Putnu direktīva (1979. gads) un Dzīvotņu direktīva (1992. gads) nodrošina tiesisko regulējumu, kas attiecas uz Eiropas aizsargājamām dabas teritorijām. Pašlaik Eiropas Savienība vairāk nekā 17 % savas sauszemes un vairāk nekā 160 000 km² teritoriālo ūdeņu ir definējusi kā dabas aizsardzības tīkla Natura 2000 daļu. Kaut gan daudzas sugas un dzīvotnes Eiropā joprojām ir apdraudētas, Natura 2000 ir būtisks solis pareizajā virzienā.

Pozitīva ietekme uz Eiropas vidi ir bijusi arī citiem vides politikas pasākumiem. Apkārtējā gaisa kvalitāte pēdējos divdesmit gados kopumā ir uzlabojusies. Tomēr mūsu veselību joprojām ietekmē gaisa piesārņojums, kas jūtams lielos attālumos, un daži vietējas nozīmes gaisa piesārņotāji. Pateicoties Eiropas tiesību aktiem, ir ievērojami uzlabojusies arī Eiropas ūdeņu kvalitāte, taču lielākā daļa piesārņojošo vielu, kas izdalītas gaisā, ūdenī un augsnē, vienkārši nepazūd, bet tieši pretēji — uzkrājas.

Eiropas Savienība mēģina arī saraut saikni starp ekonomikas attīstību un siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. Tomēr emisiju līmenis pasaulē turpina palielināties, tādējādi palielinot oglekļa dioksīda koncentrāciju atmosfērā un okeānos.

Copyright: Thinkstock Līdzīga tendence ir vērojama attiecībā uz izejvielu patēriņu. Eiropas tautsaimniecība saražo vairāk preču, patērējot mazāk resursu. Taču mēs joprojām izmantojam daudz vairāk resursu, nekā Eiropas sauszemes teritorija un jūras var mums nodrošināt. ES joprojām saražo daudz atkritumu, tomēr arvien palielinās atkārtoti pārstrādāto un izmantoto atkritumu daudzums.

Diemžēl, mēģinot risināt vienu vides problēmu, mēs apzināmies, ka tās nevar atrisināt izolēti pa vienai. Tās ir jāiekļauj ekonomikas politikā, pilsētu plānošanā, zivsaimniecības un lauksaimniecības politikā un citās politikas jomās.

Piemēram, ūdens ieguve ietekmē ūdens daudzumu un kvalitāti ieguves vietā un lejup pa straumi. Palielinoties ūdens ieguves apjomam, kā rezultātā samazinās ūdens daudzums ieguves vietā, palielinās arī ūdenī nonākušo un izšķīdušo piesārņojošo vielu koncentrācija, tāpēc tās negatīvāk ietekmē sugas, kuras atkarīgas no konkrētās ūdenstilpes. Lai ieplānotu un sasniegtu ievērojamus ūdens kvalitātes uzlabojumus, uzmanība vispirms ir jāpievērš ūdens ieguves iemesliem.

Pakāpeniskas, nelielas pārmaiņas

Neraugoties uz trūkstošajām zināšanām, pašlaik vērojamās vides tendences liecina, ka ir jārīkojas izšķirīgi, iesaistot politikas veidotājus, uzņēmumus un iedzīvotājus, un tas ir jādara tūlīt. Ja situācija nemainīsies, atmežošana pasaulē turpināsies pārmērīgā ātrumā, bet vidējā temperatūra pasaulē līdz gadsimta beigām varētu pieaugt pat par 6,4 °C. Jūras līmeņa celšanās apdraudēs vienu no mūsu vissvarīgākajiem resursiem — zemi — salās, kas atrodas nedaudz virs jūras līmeņa, un piekrastes teritorijās.

Starptautisku sarunu veikšana un tajās saskaņoto pasākumu ieviešana bieži ievelkas gadiem ilgi. Labi izplānotiem valsts līmeņa tiesību aktiem ir rezultāti, ja tos īsteno pilnībā, taču to ietekmi ierobežo ģeopolitiskās robežas. Daudzas vides problēmas sniedzas pāri valstu robežām. Galu galā mēs visi jutīsim atmežošanas, gaisa vai jūras piesārņojuma sekas.

Tendences un attieksmi var pakāpeniski mainīt. Mēs labi izprotam, kur bijām pirms 20 gadiem un kur esam tagad. Mums, iespējams, nav viena brīnumlīdzekļa, kas vienā acumirklī atrisinātu mūsu vides problēmas, taču mums ir priekšstats, patiesību sakot, priekšstatu, instrumentu un politikas nostādņu kopums, kas palīdzēs pārveidot ekonomiku, lai tā būtu videi nekaitīgāka. Mums ir jāizmanto iespēja veidot ilgtspējīgu nākotni nākamajos 20 gados.

Šī iespēja ir jāizmanto

Tas, vai spēsim izmantot radušos iespēju, ir atkarīgs no mūsu kopīgā informētības līmeņa. Tikai tad, ja izpratīsim, kas ir likts uz spēles, varēsim radīt pietiekamu impulsu, lai pārveidotu savu dzīvesveidu. Informētības līmenis palielinās, bet tas ne vienmēr ir pietiekams. Šķiet, ka arvien lielāku vietu mūsu ikdienas rūpēs ieņem ekonomiskās situācijas nestabilitāte, bailes no bezdarba un veselības stāvoklis. Karlosam un viņa draugiem, jo īpaši ņemot vērā ekonomiskās situācijas nestabilitāti Eiropā, ir tieši tādas pašas rūpes.

Karloss uztraucas ne tikai par savām bioloģijas studijām un karjeras izredzēm, bet arī par to, cik labi viņa paaudzes pārstāvji apzinās Eiropas un pasaules vides problēmas. Kā pilsētas iedzīvotājs viņš tomēr saprot, ka viņa vecāku paaudzei bija ciešāka saikne ar dabu, jo lielākajā daļā ģimeņu vismaz viens no vecākiem ir uzaudzis laukos. Pat pēc pārcelšanās uz pilsētu, lai tur strādātu, viņi bija tuvāki dabai.

Copyright: Gülcin Karadeniz Karlosam, iespējams, nav bijusi tāda saikne ar dabu, taču viņš ar samērā lielu aizrautību cenšas vismaz kaut ko darīt lietas labā un uz universitāti brauc ar divriteni. Viņš pat ir pārliecinājis savu tēvu braukt uz darbu ar divriteni.

Ir jārēķinās ar to, ka ekonomiskās situācijas nestabilitāte, veselības stāvoklis, dzīves kvalitāte un pat bezdarba problēmu risināšana ir atkarīga no tā, vai spēsim pietiekami aizsargāt mūsu planētas vidi. Strauja dabas resursu noplicināšanās un to ekosistēmu iznīcināšana, kuras sniedz mums tik daudz kā laba, diez vai Karlosam un citiem viņa paaudzes pārstāvjiem sniegs drošas un veselībai labvēlīgas nākotnes perspektīvas. Videi nekaitīga ekonomika ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni ir vislabākais un visdzīvotspējīgākais risinājums, kas ilgtermiņā palīdzēs nodrošināt ekonomisko un sociālo labklājību.