Eiropeisks viedoklis par ilgtspēju

“Tā noteikti ir cena. Lielai sabiedrības daļai izvēle cita, nevis cenas iemesla dēļ būtu pārlieka greznība. Taču ir iespējams izvēlēties lietot sezonas un vietējos pārtikas produktus vai svaigus produktus, un bieži tie ir pat lētāki. Tas nozīmē skaidru ieguvumu veselības ziņā gan šiem cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā.

Ilgtspējīgākas iespējas izvēle ir atkarīga no infrastruktūras un cilvēku informētības par viņu ietekmi uz vidi. Ja nav sabiedriskā transporta infrastruktūras, nevaram cerēt, ka cilvēki pārstās braukt uz darbu ar auto.

Vai arī, runājot par tiesību aktiem: ja mēs nevaram izskaidrot noteiktu noteikumu vai likumu nozīmīgumu, būs gandrīz neiespējami panākt to ievērošanu. Cilvēki jāiesaista un jāpārliecina.

Lai to izdarītu, bieži nepieciešams izteikt zinātnes atziņas ikdienas valodā, lai ieguvumu gūtu ne tikai pilsoņi, bet arī politikas veidotāji.”

“Mums nepieciešami konkrēti rezultāti, piemēram, vienošanās par jaunu iestāžu sistēmu vai konkrēti zaļajai ekonomikai izvirzīti mērķi. Taču pat bez konkrētiem rezultātiem šai konferencei var būt ļoti liela ietekme.

Es ļoti lielā mērā atbalstu starptautiskas tiesas izveidošanu, lai izskatītu noziegumus pret vidi, vai tādu iestāžu sistēmu, kas novērstu strupceļus, kādus pieredzējām nesenajās sarunās par vides jautājumiem.

Neatkarīgi no panāktā progresa šādu iestāžu veidošanā jau pats fakts, ka mēs apspriežam un mēģinām atrast kopīgus risinājumus, ir milzīgs solis uz priekšu. Vēl nesen sarunas par globāliem vides jautājumiem sadalīja pasauli divās daļās: attīstītās un jaunattīstības valstis.

Es domāju, ka mēs atsakāmies no šīs divpolu pieejas. Sakarā ar lielāku ekonomisko atkarību no dabas resursiem daudzas jaunattīstības valstis būs starp tām, kuras resursu nepietiekamība skars pirmās. Ja Rio konferencē daudzas no tām spēs pārliecināt par nepieciešamību ieviest ilgtspējīgāku praksi, es to uzskatīšu par lielu panākumu.”

“Zaļās ekonomikas jēdziens attiecas ne tikai uz attīstītajām valstīm; tas faktiski aptver tālāku perspektīvu. Šobrīd daudzas jaunattīstības valstis pārdod savus dabas resursus par ļoti zemām cenām. Īstermiņa izredzes ir kārdinošas, taču tas var arī nozīmēt, ka šīs valstis izpārdod nākotnes labklājību, kā arī izaugsmi.

Taču es domāju, ka situācija mainās. Valdībām vairāk rūp resursu eksporta ilgtermiņa ietekme. Arī rūpniecības nozares daudzās jaunattīstības valstīs sāk veikt ieguldījumus ilgtspējībā. Līdzīgi kolēģiem attīstītajās valstīs arī viņi saskaras ar resursu nepietiekamību. Tas ir ļoti spēcīgs finanšu stimuls uzņēmumiem visā pasaulē.

Es personīgi uzskatu, ka mēs varētu palīdzēt, atverot savus lauksaimniecības tirgus un dodot šīm valstīm iespēju radīt augstāku pievienoto vērtību. Pašreizējā situācijā ārvalstu uzņēmumi ierodas un izsmeļ resursus, bet vietējo iedzīvotāju ekonomiskais ieguldījums ir ļoti mazs.

Lauksaimniecības nozarei kopumā ir izšķiroša nozīme. Raugoties nākotnē un vērtējot izaicinājumus pārtikas ražošanai visā pasaulē, ir skaidrs, ka mums nepieciešams vairāk pārtikas, un tas prasa ražošanas efektivitātes paaugstināšanu jaunattīstības valstīs. Augstāks saražotās lauksaimniecības produkcijas apjoms jaunattīstības valstīs samazinātu arī pārtikas importa apjomu šajās valstīs.”

Nevaru apgalvot, ka, ņemot vērā manu amatu, vienmēr iespējams izvairīties no lidojumiem. Taču tieši tāpēc jāpanāk aviotransporta pakalpojumu lielāka ilgtspējība un tāpat jārīkojas attiecībā uz visiem mūsu neilgtspējīgajiem patēriņa modeļiem. Tas ir zaļās ekonomikas izaicinājums.”