nākamais
iepriekšējais
temati

Article

Eiropeisks viedoklis par ilgtspēju

Mainīt valodu
Article Publicēts 19.06.2012 Pēdējās izmaiņas 17.03.2023
Photo: © Istock
Ar virkni likumdošanas pasākumu ES politikas veidotāji plāno padarīt Eiropu par “efektīvāku resursu ziņā”. Taču kā Eiropai panākt līdzsvaru starp ekonomiku un dabu? “Rio+20” konferences kontekstā, ko ES un attīstības pasaulei nozīmē ilgtspēja? Šeit sniegts viens no viedokļiem.

Intervija ar Herbenu-Janu Herbrandiju (Gerben-Jan Gerbrandy)

Herbens-Jans Herbrandijs ir Eiropas Parlamenta deputāts Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupā kopš 2009. gada. Viņš ir politiķis no Nīderlandes liberālās partijas “Democrats 66” (Demokrāti 66).

Kāds ir lielākais izaicinājums, ar kuru saskaras vide? Kā mēs varam to risināt?

“Lielākais izaicinājums ir dabas resursu pārmērīga izmantošana. Cilvēku patēriņš pārsniedz mūsu planētas dabiskās robežas. Mūsu dzīves veids, konkrētāk tas, kā pārvaldām savu ekonomiku, vienkārši nav ilgtspējīgs.

Pasaules iedzīvotāju skaits dažu desmitgažu laikā sasniegs deviņus miljardus, un mums vajadzēs par 70 % vairāk pārtikas. Līdz ar to otrais izaicinājums ir rast veidus, kā paēdināt pieaugošo iedzīvotāju skaitu laikā, kad jau saskaramies ar daudzu resursu nepietiekamību.

Lai risinātu šos izaicinājumus, mums jāmaina ekonomikas pamati. Piemēram, mūsu ekonomiskajās sistēmās netiek ņemta vērā to daudzo labumu ekonomiskā vērtība, ko saņemam bez maksas. Meža vērtība tiek ņemta vērā, kad to pārvērš koksnē, taču ne tad, kad to saglabā neskartu. Dabas resursu vērtība ir kaut kādā veidā jāatspoguļo ekonomikā.”

Vai mēs varam patiesi mainīt ekonomiskās sistēmas pamatus?

“Mēs to cenšamies panākt. Es domāju, ka esam ļoti tuvu tam, lai atrastu veidus, kā ekonomikā iekļaut pilnu dabas resursu vērtību.

Taču vēl svarīgāk ir tas, ka trīs virzītājspēki piespiež rūpniecību kļūt daudz efektīvākai resursu izmantošanas ziņā. Pirmais ir resursu nepietiekamība. Mēs faktiski esam situācijā, ko es dēvēju par “zaļo industriālo revolūciju”. Resursu nepietiekamība piespiež uzņēmumus izveidot procesus resursu reģenerācijai un atkārtotai izmantošanai vai meklēt veidus, kā efektīvi izmantot resursus.

Otrs virzītājspēks ir spiediens no patērētāju puses. Paskatieties uz reklāmām. Lielie autoražotāji vairs nerunā par ātrumu, bet par vides aizsardzības rādītājiem. Turklāt cilvēki pievērš daudz lielāku uzmanību tā uzņēmuma, kurā viņi strādā, tēlam.

Trešais virzītājspēks ir tiesību akti. Mums pastāvīgi jāuzlabo vides tiesību akti, jo ar tirgus spiedienu, resursu nepietiekamību vai spiedienu no patērētāju puses vien nepietiek.”

Kurš ir svarīgākais faktors, kas nosaka patērētāju izvēli?

Copyright: Thinkstock“Tā noteikti ir cena. Lielai sabiedrības daļai izvēle cita, nevis cenas iemesla dēļ būtu pārlieka greznība. Taču ir iespējams izvēlēties lietot sezonas un vietējos pārtikas produktus vai svaigus produktus, un bieži tie ir pat lētāki. Tas nozīmē skaidru ieguvumu veselības ziņā gan šiem cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā.

Ilgtspējīgākas iespējas izvēle ir atkarīga no infrastruktūras un cilvēku informētības par viņu ietekmi uz vidi. Ja nav sabiedriskā transporta infrastruktūras, nevaram cerēt, ka cilvēki pārstās braukt uz darbu ar auto.

Vai arī, runājot par tiesību aktiem: ja mēs nevaram izskaidrot noteiktu noteikumu vai likumu nozīmīgumu, būs gandrīz neiespējami panākt to ievērošanu. Cilvēki jāiesaista un jāpārliecina.

Lai to izdarītu, bieži nepieciešams izteikt zinātnes atziņas ikdienas valodā, lai ieguvumu gūtu ne tikai pilsoņi, bet arī politikas veidotāji.”

Kas jāpaveic, lai “Rio+20” konference kļūtu par “veiksmes stāstu”?

“Mums nepieciešami konkrēti rezultāti, piemēram, vienošanās par jaunu iestāžu sistēmu vai konkrēti zaļajai ekonomikai izvirzīti mērķi. Taču pat bez konkrētiem rezultātiem šai konferencei var būt ļoti liela ietekme.

Es ļoti lielā mērā atbalstu starptautiskas tiesas izveidošanu, lai izskatītu noziegumus pret vidi, vai tādu iestāžu sistēmu, kas novērstu strupceļus, kādus pieredzējām nesenajās sarunās par vides jautājumiem.

Neatkarīgi no panāktā progresa šādu iestāžu veidošanā jau pats fakts, ka mēs apspriežam un mēģinām atrast kopīgus risinājumus, ir milzīgs solis uz priekšu. Vēl nesen sarunas par globāliem vides jautājumiem sadalīja pasauli divās daļās: attīstītās un jaunattīstības valstis.

Es domāju, ka mēs atsakāmies no šīs divpolu pieejas. Sakarā ar lielāku ekonomisko atkarību no dabas resursiem daudzas jaunattīstības valstis būs starp tām, kuras resursu nepietiekamība skars pirmās. Ja Rio konferencē daudzas no tām spēs pārliecināt par nepieciešamību ieviest ilgtspējīgāku praksi, es to uzskatīšu par lielu panākumu.”

Vai šajā kontekstā Eiropa var palīdzēt jaunattīstības valstīm?

“Zaļās ekonomikas jēdziens attiecas ne tikai uz attīstītajām valstīm; tas faktiski aptver tālāku perspektīvu. Šobrīd daudzas jaunattīstības valstis pārdod savus dabas resursus par ļoti zemām cenām. Īstermiņa izredzes ir kārdinošas, taču tas var arī nozīmēt, ka šīs valstis izpārdod nākotnes labklājību, kā arī izaugsmi.

Taču es domāju, ka situācija mainās. Valdībām vairāk rūp resursu eksporta ilgtermiņa ietekme. Arī rūpniecības nozares daudzās jaunattīstības valstīs sāk veikt ieguldījumus ilgtspējībā. Līdzīgi kolēģiem attīstītajās valstīs arī viņi saskaras ar resursu nepietiekamību. Tas ir ļoti spēcīgs finanšu stimuls uzņēmumiem visā pasaulē.

Es personīgi uzskatu, ka mēs varētu palīdzēt, atverot savus lauksaimniecības tirgus un dodot šīm valstīm iespēju radīt augstāku pievienoto vērtību. Pašreizējā situācijā ārvalstu uzņēmumi ierodas un izsmeļ resursus, bet vietējo iedzīvotāju ekonomiskais ieguldījums ir ļoti mazs.

Lauksaimniecības nozarei kopumā ir izšķiroša nozīme. Raugoties nākotnē un vērtējot izaicinājumus pārtikas ražošanai visā pasaulē, ir skaidrs, ka mums nepieciešams vairāk pārtikas, un tas prasa ražošanas efektivitātes paaugstināšanu jaunattīstības valstīs. Augstāks saražotās lauksaimniecības produkcijas apjoms jaunattīstības valstīs samazinātu arī pārtikas importa apjomu šajās valstīs.”

Ko Jums kā Eiropas pilsonim nozīmē “ilgtspējīgs dzīvesveids”?

“Tas nozīmē virkni šķietamu sīkumu, piemēram, uzvilkt džemperi, nevis noregulēt siltāku apkuri, izmantot sabiedrisko transportu, nevis braukt ar auto, un atteikties no aviotransporta pakalpojumiem, ja pastāv citi varianti. Tas nozīmē arī skaidrot ilgtspējības jēdzienu saviem bērniem un citiem cilvēkiem, kā arī to, kā ilgtspējību ietekmē viņu ikdienas izvēles.

Nevaru apgalvot, ka, ņemot vērā manu amatu, vienmēr iespējams izvairīties no lidojumiem. Taču tieši tāpēc jāpanāk aviotransporta pakalpojumu lielāka ilgtspējība un tāpat jārīkojas attiecībā uz visiem mūsu neilgtspējīgajiem patēriņa modeļiem. Tas ir zaļās ekonomikas izaicinājums.”

Gerben-Jan GerbrandyGerben-Jan Gerbrandy, Eiropas Parlamenta

Permalinks

Temporal coverage

Tags

iegrāmatots zem:
iegrāmatots zem: sustainability
Dokumentu darbības