Scenāriji un nākotnē vērsti pētījumi - politikas konteksts

Mainīt valodu

Šai mājas lapai ir ierobežota funkcionalitāte ar deaktivētu javascript. Lūdzu pārliecinieties, lai Javascript ir iespējots jūsu pārlūkprogrammā.

Pēdējās izmaiņas: 18.11.2011 13:44

Rūpes par nākamām paaudzēm ir galvenais priekšnoteikums ilgtspējīgas attīstības politikām globālā, Eiropas un vietējā mērogā. Ilgtermiņa politikas mērķi ir daudzu starptautisku konvenciju un protokolu būtība, kas risina globālas vides pārmaiņu problēmas. Ilgtermiņa politikas mērķi ir pamatā arī galvenajām Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vides politikām. Scenāriji atbalsta stratēģisku plānošanu un lēmumu pieņemšanu un var palīdzēt pārbaudīt dažādu politiku ietekmi un pamatīgumu. Vienlīdz svarīgi ir tas, ka tie ļauj piedalīties ieinteresētajām pusēm, tādējādi pārstāvot pretrunīgus uzskatus un pasaules uzskatus.

Globālais līmenis

Vides pārvaldību sekmē blīvais starptautisko nolīgumu un institūciju tīkls. Visizcilākie ilgtermiņa vides politikas pamati ir Apvienoto Nāciju Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC), Konvencija par bioloģisko daudzveidību un Tūkstošgades attīstības mērķi. Vidēja un ilga laika perioda politikas mērķi ir pamatā dažādām starptautiskām vides konvencijām, piemēram, Vīnes konvencijai par ozona slāņa aizsardzību un tās Monreālas protokols par vielām, kas noārda ozona slāni un Stokholmas konvencijai par noturīgiem organiskiem piesārņotājiem (POPs).

Eiropas līmenis

Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģija (SDS) uzsāk plānu, lai konsekventi risinātu septiņus galvenās vidēja un ilga laika perioda problēmas saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, piemēram, klimata pārmaiņu, tīru enerģiju un ilgtspējīgu transportu un ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu. Vairākas Eiropas direktīvas skaidri veltītas ilgtermiņa mērķiem, sevišķi klimata pārmaiņas un enerģētikas politikas jomā. Līdzīgu attīstību var novērot ES dalībvalstīs - vairākas ir piešķīrušas tiesisku statusu prognozēšanas programmām.

Ilgtermiņa plānošana ir mazāk attīstīta Eiropas dienvidaustrumos un Austrumeiropas valstīs, Kaukāzā un Centrālāzijā, kur uzmanība ir vairāk pievērsta vides politiku, tiesību aktu un noteikumu reformēšanai un atbilstības nostiprināšanai. Tomēr attīstās ierosmes, lai izvairītos no konfliktiem par nepietiekamiem resursiem, kā arī atbalstītu dabas resursu ilgtspējīgu lietošanu un aizsardzību (skatiet piemērus, kas doti pārskatā par nākotnē vērstiem pētījumiem).