Klimata pārmaiņu samazināšana

Mainīt valodu
Article Publicēts 12.10.2015 Pēdējās izmaiņas 03.06.2016 01:12
Meteoroloģisko pētījumu vēsturē 2014. gads bija karstākais gads. Tas bija arī vēl viens gads arvien siltāku desmitgažu sērijā. Lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 2 °C virs pirmsindustriālā laikmeta temperatūras un samazinātu klimata pārmaiņu sekas, ir ievērojami jāsamazina atmosfērā izmesto siltumnīcefekta gāzu daudzums. Valdības var uzstādīt mērķus, taču attiecīgie pasākumi ir jāveic uzņēmējdarbības subjektiem, uzņēmumiem, vietējām pašvaldībām un mājsaimniecībām. Šie pasākumi jāveic ar mērķi samazināt emisijas, stabilizēt atmosfērā siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju, apturēt gaisa temperatūras celšanos un ierobežot klimata pārmaiņas.

 Image © Miroslav Milev, Environment & Me/EEA

Pasaulē 2014. gadā gaisa temperatūra bija par 0,69 °C augstāka nekā 20. gadsimta vidējā gaisa temperatūra pasaulē. Zinātnieki kopīgi ir atzinuši, ka sasilšanu izraisa siltumnīcefekta gāzes, kuras atmosfērā tiek emitētas galvenokārt antropogēnas fosilu kurināmo dedzināšanas rezultātā. Šī sasilšana savukārt izraisa klimata pārmaiņas. Kopš industriālās revolūcijas siltumnīcefekta gāzu daudzums atmosfērā ir pastāvīgi palielinājies.

Siltumnīcefekta gāzes, piemēram, oglekļa dioksīds (CO2) un metāns, tiek izmesti gan dabiski, gan arī cilvēku darbības rezultātā. Fosilo kurināmo dedzināšana papildina atmosfērā dabiski izmestā oglekļa dioksīda daudzumu. Mežu izciršana visā pasaulē pastiprina šo parādību, samazinot koku skaitu, kas atmosfēru atbrīvo no oglekļa dioksīda. Tikmēr liela nozīme metāna izmešu daudzuma palielināšanā ir lauksaimniecībai un slikti apsaimniekotām pildizgāztuvēm. Turklāt fosilo kurināmo dedzināšana arī veicina gaisa piesārņotāju, piemēram, slāpekļa oksīdu, sēra dioksīda un vielu daļiņu noplūdi atmosfērā. Dažiem no šiem piesārņotājiem arī var būt nozīme mūsu klimata temperatūras paaugstināšanā (vai arī aerosolu gadījumā — temperatūras pazemināšanā).

Šo gāzu noturības atmosfērā un izplatītās koncentrācijas dēļ to ietekme uz Zemes klimatu ir globāla mēroga problēma. Tas nozīmē, ka emisiju samazināšanai sevišķi svarīgi ir panākt globālu vienošanos, lai novērstu turpmākas klimata pārmaiņas.

Globāla vienošanās par klimata pārmaiņām

Šogad Parīzē notiks 1992. gada Apvienoto Nāciju Vispārējās Konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Līgumslēdzēju pušu konference (COP) ar mērķi koordinēt starptautiskās politiskās reakcijas uz klimata pārmaiņām pēdējās saskaņošanas darbības. Balstoties uz sarunām divdesmit gadu garumā, COP21 centīsies panākt vērienīgu, juridiski saistošu un globāla mēroga vienošanos par klimata pārmaiņām, kurā būs izvirzīti mērķi attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, kas būs saistoši visām valstīm. Sagaidāms, ka šī vienošanās ietvers arī mērķus un pasākumus attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, īpaši pievēršoties neaizsargātajām jaunattīstības valstīm.

Eiropas Savienības centieniem samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ir panākumi. Starp citu, ES cer savu vienpusēji izvirzīto mērķi par 20 % samazinājumu (salīdzinot ar 1990. gadu) sasniegt vēl pirms saskaņotā termiņa 2020. gadā. Turklāt ES līdz 2030. gadam paredz samazināt iekšzemes emisijas par vismaz 40 % un turpināt atogļot savu ekonomiku līdz 2050. gadam. Tomēr, neraugoties uz ES emisiju samazinājumu un to sarūkošo daļu visas pasaules kopējā emisiju apjomā, globālā mērogā emisiju daudzums turpina palielināties.

Valdību politika un mērķu izvirzīšana COP15 konferencē, kas tika rīkota Kopenhāgenā 2009. gadā, tika panākta vienošanās par mērķi ierobežot globālo sasilšanu līdz 2 °C virs pirmsindustriālā laikmeta temperatūras. COP21 konferencē tiek plānots pieņemt jaunu dokumentu, kas šo ierobežojumu transformēs reālos pasākumos, kas jāīsteno no 2020. gada. Līdzās pielāgošanās pasākumiem pašreizējām klimata pārmaiņām šajā starpvalstu vienošanās dokumentā galvenā nozīme jāpiešķir centieniem samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un pārejas uz elastīgu sabiedrību un ekonomiku veicināšanai.

Pirms COP21 konferences dalībvalstu valdības tiek aicinātas publiski paziņot, kādus pasākumus tās ir iecerējušas īstenot saistībā ar jauno globālo vienošanos, t. i., iecerētos valsts noteiktos ieguldījumus (INDC). Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir jau iesniegušas savus INDC, apņemoties līdz 2030. gadam samazināt iekšzemes siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 %, salīdzinot ar 1990. gadu. Šis obligātais mērķis ir jāsasniedz visā Eiropas Savienībā kopumā. Šis mērķis atbilst arī ES nolūkam līdz 2050. gadam samazināt savu siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80 %‒95 %, salīdzinot ar 1990. gadu. UNFCCC pirms COP21 konferences par šiem apsolījumiem plāno publicēt kopsavilkuma ziņojumu.

Lai izpildītu šīs apņemšanās, dalībvalstu valdībām vajadzēs izstrādāt un ieviest efektīvus politiskos pasākumus. Piemēram, ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai (ETS) emisiju samazināšanas pasākumos ir centrālā nozīme. Tā ierobežo emisijas no aptuveni 12 000 elektrostaciju un tehniskām kultūrām 31 valstī, nosakot maksimālo robežu kopējam siltumnīcefekta gāzu daudzumam, ko tās var emitēt, un laika gaitā šī maksimālā robeža tiek samazināta. Eiropas Komisija paredz, ka 2030. gadā ETS emisijas būs par 43 % mazākas, nekā tās bija 2005. gadā. Uzņēmumi pērk un pārdod emisiju kvotas, un pēc gada tiem jāatdod atpakaļ pietiekami daudz kvotu varasiestādēm, lai segtu visas savas emisijas, vai arī pretējā gadījumā varasiestādes tiem piemēro lielus naudas sodus. Šī sistēma piešķir vērtību ogleklim naudas izteiksmē, ļaujot gūt labumu tiem uzņēmumiem, kas samazina savas emisijas. Tā iedrošina arī veikt investīcijas tīrās mazoglekļa energotehnoloģijās.

Valdību vēstījums piesārņotājiem ir skaidrs: emisiju samazināšana demonstrē ne tikai labu gribu attiecībā uz vidi —, tā arī veido arī labu uzņēmējdarbības gaisotni.

Enerģija un materiālu izmantošana

Ražotājdarbības ietekmes uz vidi galvenie cēloņi ir enerģijas patēriņš, ķīmisko vielu ražošanas procesi un resursu izmantošana rūpnieciskajā ražošanas procesā. Līdz nesenam laikam tika uzskatīts, ka lielāka ekonomiskā labklājība un izaugsme objektīvi ir saistīta ar lielāku negatīvu ietekmi uz vidi. Tomēr pēdējās divās desmitgadēs dažas attīstītās valstis ir sākušas pārtraukt šo saistību starp ekonomisko izaugsmi un enerģijas un materiālu izmantošanu. Šīs valstis tāda paša produkcijas apjoma ražošanā izmanto mazāk materiālu un enerģijas resursu, vienlaikus samazinot arī uz vienu enerģijas vienību izdalītā oglekļa daudzumu. Šī dematerializācijas un atogļošanas parādība ir veicinājusi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos. Šīs saiknes vājināšanas tehnoloģiskie un attieksmes pamudinājumi var palīdzēt jaunattīstības valstīm līdz ar to ekonomisko izaugsmi samazināt savas emisijas.

Energoapgādes nozarē elektrības ražošana vienmēr ir bijusi atkarīga no fosilo kurināmo ar augstu oglekļa satura dedzināšanas. Tomēr notiekošā pāreja īstermiņā uz efektīvāku dabas gāzes dedzināšanas tehnoloģiju, apvienojumā ar atjaunojamās enerģijas avotu skaita pieaugumu, norāda uz nākotni, kur šajā nozarē emisijas turpinās samazināties lielākos apjoms, nekā tiek plānots pašlaik.

Ražošanas nozarē secinājumus iespējams izdarīt no dabas. Rūpnieciskā ekoloģija ir pētījumu nozare, kura aplūko atbilstību starp rūpniecības un dabas sistēmām, un iesaka principus, kurus rūpniecībā vajadzētu pieņemt. Piemēram, dabā nedrīkst izmest nekādus materiālus. Jebkurš materiāls, kas vairs nav nepieciešams noteiktā procesā, tiek utilizēts un pārstrādāts izmantošanai kaut kur citur. Vienā procesā radušies atkritumi kļūst par cita procesa veidošanas bloku, un visa sistēmā kopumā darbojas, izmantojot saules enerģiju.

Aprites cikla izvērtējums (LCA) tiek izmantots arvien biežāk, lai saprastu, kā šāda enerģijas un materiālu atkārtota izmantošana un utilizācija var palīdzēt samazināt emisijas. LCA kopējo enerģijas izmantošanu un emisijas gaisā, ūdenī un zemē uzskata par iespējama vides kaitējuma rādītājiem. LCA iekļaušana lēmumu pieņemšanā var nodrošināt ekoloģiskus ieguvumus un mazākus izdevumus, vienlaikus stimulējot ekonomiskākus un mazāk vidi piesārņojošus alternatīvus variantus.

Emisiju turpmākas samazināšanas procesā sava nozīme ir arī citām nozarēm. Eiropas Padome ir piekritusi turpmāk samazināt emisijas tajās nozarēs, kas nav paredzētas ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā, par 30 %, salīdzinot ar 2005. gadu. ES Kopīgo centienu lēmumā (ESD) atsevišķām dalībvalstīm līdz 2020. gadam nosaka saistošus ikgadējus mērķus attiecībā uz visām emisijām tādās nozarēs kā transports, celtniecība, lauksaimniecība un atkritumu apsaimniekošana. Transports ir lielākais emisiju avots, kas nav iekļauts EU-ETS. Emisiju samazināšana transporta nozarē saglabājas ierobežota, kamēr prognozētie emisiju samazinājumi saskaņā ar pašreizējās politikas pamatnostādnēm lauksaimniecības nozarē arī ir ierobežoti.

Pilsētu un mājsaimniecību nozīme

Klimata pārmaiņu mazināšana nenozīmē tikai rūpniecības pārstāvju tikšanās vai izvirzīto mērķu pārsniegšanu. Valstu, vietējos un individuālos līmeņos mums visiem ir sava nozīme. Pilsētām un mājsaimniecībām jo īpaši jārīkojas, lai samazinātu emisijas.

Pilsētas ir vieni no aktīvākajiem cīnītājiem pret klimata pārmaiņām. 2015. gada martā 30 Eiropas pilsētu vadītāji vienojās izmantot savu kolektīvo pirktspēju 10 miljardi EUR gadā, lai iegādātos ekoloģiskas preces un pakalpojumus tādās nozarēs ar intensīvām emisijām kā transports, mājas apkure un enerģijas piegāde. Šī iniciatīva papildina Pilsētas mēru paktu, t. i., Eiropas kustību, kuras ietvaros vietējās un reģionālās varas institūcijas brīvprātīgi sniedz ieguldījumu energoefektivitātes palielināšanā un atjaunojamās enerģijas resursu izmantošanā savās teritorijās. Pašlaik ar 6279 parakstītājiem tā mērķis ir rīkot tikšanos un pagarināt uzdevumu ES emisiju samazināšanai 20 % apmērā līdz 2020. gadam.

Arī mājsaimniecībām ir ļoti liela nozīme. Patēriņa modeļi var ietekmēt emisijas gan tieši, gan arī netieši. Laikposmā no 2000. gada līdz 2007. gadam mājsaimniecības arvien vairāk iegādājās preces un pakalpojumus, kuriem ir mazāka ietekme uz vidi, rēķinot uz vienu EUR. Šajā laikposmā īpaši tika pirktas videi draudzīgākas dzīvojamās ēkas, ūdens, transportlīdzekļi, pārtika, bezalkoholiskie dzērieni, elektrība un citi kurināmie. Tomēr šis pieaugums daudzu šo patēriņa kategoriju kopējos izdevumos var mazināt ieguvumus.

Šādas izmaiņas patēriņa kultūrā līdzās ražošanas procesu un pakalpojumu pilnveidojumiem veicināja siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos visās aplūkotajās patēriņa kategorijās. Tomēr, ja kopējais globālais patēriņš turpinās pieaugt, būs nepieciešama tālāka ražošanas izaugsme un virzība uz vidi mazāk ietekmējošu patēriņu. Turklāt nedrīkst pietiekami nenovērtēt ietekmi, ko rada ārpus ES ražoto preču patēriņš Eiropā.

No globāliem mērķiem līdz darbībām uz vietas

Kopumā secinājums ir skaidrs. COP21 sanāksmē ir svarīgi panākt vienošanos klimata jomā. Būs nepieciešams ilgs laiks, lai attiecībā uz emisiju samazināšanu izvirzītu mērķus un sniegtu skaidrus norādījumus, kas būtu jādara, lai mazinātu klimata pārmaiņas un vienlaikus tām pielāgotos. Vienošanās tikai par emisiju samazināšanas mērķiem klimata pārmaiņas apturēt nevarēs. Lai šos mērķus sasniegtu, ir nepieciešami labi izplānoti, plaša mēroga un saistoši politiskie pasākumi, kas noved pie emisiju samazināšanas. Šiem politiskajiem pasākumiem ir jākalpo rūpniecībai un mājsaimniecībām kā emisiju samazināšanas paātrinātājiem visā ražošanas un patēriņa procesā.

Ir skaidrs, ka emisijas, kas veidojas ekonomisko aktivitāšu rezultātā, ir cieši saistītas ar patēriņa modeļiem. Vietējās pašvaldības, mājsaimniecības un indivīdi var ietekmēt pastāvošās ražošanas sistēmas. Patēriņa samazināšana un tādu produktu un pakalpojumu patēriņš, kas pārāk neietekmē vidi, izmainīs veidu, kādā šie produkti un pakalpojumi tiek ražoti un pārdoti. Būtībā klimata pārmaiņu ierobežošanas pasākumiem jāsākas sadzīvē.

Eiropas Savienības centieniem samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ir panākumi. Starp citu, ES cer savu vienpusēji izvirzīto mērķi par 20 % samazinājumu (salīdzinot ar 1990. gadu) sasniegt vēl pirms saskaņotā termiņa 2020. gadā. Turklāt ES līdz 2030. gadam paredz samazināt iekšzemes emisijas par vismaz 40 % un turpināt atogļot savu ekonomiku līdz 2050. gadam. Pašlaik ES emitē tikai aptuveni 10 % no visas pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām.

Geographic coverage

Austria, Belgium, Bulgaria, Croatia, Cyprus, Czech Republic, Denmark, Estonia, Finland, France, Germany, Greece, Hungary, Iceland, Ireland, Italy, Latvia, Liechtenstein, Lithuania, Luxembourg, Malta, Netherlands, Norway, Poland, Portugal, Romania, Slovakia, Slovenia, Spain, Sweden, Switzerland, Turkey, United Kingdom
Eiropas Vides aģentūra (EVA)
Kongens Nytorv 6
1050 Kopenhāgena K
Dānija
Tālrunis: +45 3336 7100