Personīgie rīki

nākamais
iepriekšējais
temati

Uz saturu | Pāriet uz navigāciju

Sound and independent information
on the environment

Jūs atrodaties šeit: Sākums / Signāli - Labklājība un vides aizsardzība / Signāli 2012 / Raksti / “Pareizā” cena

“Pareizā” cena

Mainīt valodu
Topics: , ,
Daudzu attīstības valstu ekonomika ir pamatota uz dabas resursu izmantošanu, lai palīdzētu iedzīvotājiem izkļūt no nabadzības, bet tas var kaitēt dabas sistēmām, kurās viņi dzīvo. Īstermiņa risinājumi bieži vien ilgtermiņā kaitē iedzīvotāju labklājībai. Vai valdības var palīdzēt tirgiem noteikt “pareizo” cenu par dabas pakalpojumiem un ietekmēt ekonomisko izvēli? Turpmāk ir apskatīts, kādu ietekmi rada ūdens izmantošana kokvilnas ražošanā Burkinafaso.
Shopping trolleys

Shopping trolleys  Image © Shutterstock

99 % pasaules kokvilnas audzētāju nāk no jaunattīstības valstīm. Tas nozīmē, ka, lietojot pesticīdus teritorijās ar augstu analfabētisma līmeni un zemu izpratni par drošības jautājumiem, riskam tiek pakļauta gan vide, gan cilvēku dzīvības.

Stīvs Trents (Steve Trent), Environmental Justice Foundation direktors

Vairāk nekā viens miljards pasaules iedzīvotāju dzīvo “zem nabadzības sliekšņa”, kas saskaņā ar Pasaules Bankas definīciju nozīmē, ka viņu iztikas līdzekļi dienā ir mazāki nekā 1,25 ASV dolāri. Kaut gan pēdējos 30 gados pasaulē ir ievērojami samazinājies tās iedzīvotāju daļas īpatsvars, kura dzīvo nabadzībā, ievērojamam skaitam valstu, no kurām daudzas ir Āfrikas valstis, nav izdevies panākt progresu.

Šajās valstīs saimnieciskā darbība bieži vien pamatojas uz dabas resursu izmantošanu — lauksaimniecības, mežsaimniecības, izrakteņu ieguves un citās nozarēs. Tā rezultātā centieni stimulēt ekonomikas izaugsmi, lai apmierinātu iedzīvotāju, kuru skaits strauji pieaug, vajadzības, var radīt ievērojamu slogu ekosistēmām.

Daudzos gadījumos jaunattīstības valstu resursi, piemēram, kokvilna, tiek audzēti vai iegūti, lai tos eksportētu uz bagātākiem reģioniem, piemēram, Eiropu. Šis apstāklis piešķir industrializētajā pasaulē dzīvojošajiem patērētājiem nozīmīgu lomu: viņi var palīdzēt “pasaules visnabadzīgākajiem” iedzīvotājiem izkļūt no nabadzības, un vienlaikus, iespējams, negatīvi ietekmēt viņu dzīvi, nodarot kaitējumu dabas sistēmām, kas viņus uztur.

“Baltais zelts”

Copyright: ShutterstockBurkinafaso — ļoti nabadzīgā valstī ar sausu klimatu un bez jūras robežas Sahāras tuksneša nomalē — kokvilnas audzēšana ir svarīga nozare. Patiesību sakot, ārkārtīgi svarīga nozare. Pēdējos gados Burkinafaso produkcijas apjoms strauji palielinājās, un tagad valsts ir kļuvusi par Āfrikas lielāko kokvilnas ražotāju. “Baltais zelts”, kā šo augu dēvē reģionā, 2007. gadā veidoja 85 % Burkinafaso eksporta ieņēmumu un 12 % ekonomikas kopprodukta.

Būtisks faktors ir tāds, ka liela iedzīvotāju daļa gūst ienākumus kokvilnas ražošanas nozarē. Tajā strādā 15–20 % nodarbināto, un tā nodrošina tiešus ienākumus 1,5–2 miljoniem cilvēku. Šī nozare ir būtisks ekonomikas attīstību rosinošs faktors pēdējos desmit gados, un ir devusi nodokļu ieņēmumus, par kuriem finansēt uzlabojumus tādās jomās kā veselības aprūpe un izglītība.

Kokvilnas audzēšanas priekšrocības Burkinafaso iedzīvotājiem ir skaidri redzamas. Nozares attīstības izmaksas gan nav tik uzskatāmas.

Vienai ceturtdaļai iedzīvotāju nav pieejams drošs dzeramais ūdens. Vairāk nekā 80 % nodarbojas ar naturālo saimniecību, un viņu pamatvajadzību (pārtikas un pajumtes) apmierināšana ir atkarīga no ūdens pieejamības. Pēc PTO datiem, ūdens resursu pieprasījums gadā pārsniedz pieejamību par 10-22 %.

Šādos apstākļos ievērojamais kokvilnas ražošanas apjoma pieaugums pēdējos gados šķiet riskants. Kokvilna ir kultūra, kam vajadzīgs daudz ūdens; sausajos mēnešos tā ir jāapūdeņo, un tā patērē daudz vairāk ūdens nekā citas izplatītas kultūras.

Ūdens resursu patērēšana kokvilnas ražošanai nozīmē, ka atliek mazāk ūdens resursu, ko lietot citām vajadzībām. Lielākā daļa ražas tiek eksportēta, tātad daudz ūdens tiek patērēts, lai apmierinātu patērētāju vajadzības ārzemēs. Šo procesu dēvē par “virtuālā ūdens” eksportu.

Puse Burkinafaso kokvilnas tiek eksportēta uz Ķīnu, kur to pārdod vietējām vērptuvēm, kuras piegādā apģērbu ražotājiem resursus, ar ko nodrošināt pasaules tirgu vajadzības. Kokvilnas izstrādājumu patērētāji piegādes ķēdes beigu posmā faktiski importē lielu ūdens daudzumu, kas reizēm nāk no daudz sausākām pasaules vietām. Attiecībā uz kokvilnu kādā pētījumā ir konstatēts, ka 84 % Eiropas ūdens pēdas nospieduma atrodas ārpus Eiropas.

Tādām sausām valstīm kā Burkinafaso parasti ir ieteicams importēt produktus, kuru ražošanai tiek patērēts liels ūdens daudzums, nevis eksportēt tos. Eksportējot “virtuālo ūdeni”, iespējams, galu galā nebūs palicis pāri pietiekami daudz ūdens vietējiem iedzīvotājiem un ekosistēmām. Ņemot vērā šo apsvērumu, jāatzīst, ka vienīgais veids, kā noteikt, vai Burkinafaso būtu ieteicams patērēt ūdeni, lai audzētu kokvilnu, ir novērtēt visas šīs izvēles izmaksas un ieguvumus salīdzinājumā ar citiem lietošanas veidiem. Kaut gan virtuālā ūdens patēriņš sniedz ļoti noderīgu informāciju par ražošanas un patēriņa izvēļu ietekmi, pēc šī rādītāja nevar izsecināt, kā vislabāk apsaimniekot ūdeni.

Īsumā par ūdens patēriņa jēdzieniem

“Ūdens pēdas nospiedums” un “virtuālais ūdens” ir jēdzieni, kas palīdz izprast patērētā ūdens daudzumu.

“Ūdens pēdas nospiedums” ir saldūdens daudzums, kas izmantots, lai saražotu kādas personas vai kopienas patērētās vai kāda uzņēmuma saražotās preces vai pakalpojumus. Tam ir trīs komponenti. Zilais ūdens pēdas nospiedums ir virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu tilpums, kas izmantots, lai saražotu preces un pakalpojumus. Zaļais ūdens pēdas nospiedums ir lietus ūdens tilpums, kas izmantots, lai saražotu preces un pakalpojumus, bet pelēkais ūdens pēdas nospiedums ir ražošanas rezultātā piesārņotā ūdens tilpums.

Eksportējot jebkuru preci vai pakalpojumu, tiek eksportēts arī “virtuālais ūdens” — ūdens, kas izmantots, lai saražotu attiecīgo preci vai pakalpojumu. Virtuālais ūdens tiek eksportēts ikreiz, kad prece vai pakalpojums tiek patērēts ārpus tā baseina teritorijas, kurā ņemts tā saražošanai vajadzīgais ūdens.

Valstis vai teritorijas, kas importē “virtuālo ūdeni”, var izmantot savu ūdeni citos nolūkos, kas var būt noderīgi valstīm, kam ir mazi ūdens resursi. Diemžēl daudzām valstīm, kas eksportē virtuālo ūdeni, pašām ir maz ūdens, bet tām ir saulains klimats, kas ir labi piemērots lauksaimnieciskajai ražošanai. Virtuālā ūdens eksports šajās valstīs rada papildu slogu ūdens resursiem un tam ir sociālas un ekonomiska rakstura sekas, jo citām darbībām un vajadzībām atliek nepietiekams ūdens daudzums.

Avots: Water Footprint Network

Lielāks piesārņojums, mazāk mežu

Ūdens patēriņš nav vienīgais ar kokvilnas ražošanu Burkinafaso saistītais apsvērums, kas rada satraukumu. Audzējot kokvilnu, parasti tiek intensīvi lietoti pesticīdi. 16 % pesticīdu pasaulē tiek lietoti kokvilnas platībām, kaut gan kokvilnas lauki aizņem tikai 3 % apstrādātās zemes platības pasaulē.

Sekas vietējiem iedzīvotājiem un ekosistēmām var būt ļoti smagas. Tomēr, tā kā personas, kas lieto pesticīdus, pašas neizjūt visas šīs sekas un, iespējams, pat tās neapzinās, tāpēc neapsvērs tās, pieņemot lēmumu. Šī iemesla dēļ, iespējams, ir svarīgi izglītot un informēt vietējos kokvilnas audzētājus par pesticīdiem un to ietekmi.

Ūdens nav vienīgais resurss, kas tiek patērēts. Otrs būtisks resurss ir zeme. Tāpat kā daudzviet citur, arī Burkinafaso zemi var izmantot dažādi. Vai Burkinafaso iedzīvotāji vislielāko gūst labumu tieši no zemes izmantošanas kokvilnas audzēšanai?

Copyright: IHH Humanitarian Relief Foundation/TurkeyModačiru Inusam bija tikai astoņi gadi, bet viņš jau palīdzēja saviem vecākiem kokvilnas laukos. 2000. gada 29. jūlijā Modačiru izslāpis pēc grūta darba steidzās mājup, lai padzertos. Pa ceļam viņš atrada tukšu trauku, kurā pasmēla ūdeni no grāvja, lai veldzētu slāpes. Tovakar viņš neatgriezās mājās. Ciemata iedzīvotāji devās zēnu meklēt, un atrada viņu mirušu blakus tukšai Callisulfan pudelei.

Saindēšanās ar endosulfānu gadījums Rietumāfrikā, PAN UK (2006)

Kas der vienam, ne vienmēr derēs citam

Šis aspekts ir nozīmīgs. Burkinafaso mežu platība 1990. 2010. gadā samazinājās par 18 %, daļēji lauksaimnieciskās ražošanas pieauguma dēļ, un mežu izciršanas ātrums arvien palielinās. Mežu īpašnieki Burkinafaso, iespējams, labprātāk izvēlēsies audzēt kokvilnu, jo viņiem ir ienesīgāk pārdot koksni (vai izmantot to kā kurināmo) un apstrādāt zemi, nevis saglabāt mežu. Taču šī izvēle var nebūt visizdevīgākā Burkinafaso, tās iedzīvotājiem un ekosistēmām.

Copyright: Pawel KazmierczykMeži sniedz cilvēkiem — tuvu un tālu — daudz vairāk priekšrocību nekā tikai to koksnes vērtību. Tie ir dzīvotnes, kas nodrošina bioloģisko daudzveidību, novērš augsnes eroziju, absorbē oglekļa dioksīdu, sniedz rekreācijas iespējas un citas priekšrocības. Ja par zemes izlietojumu būtu jālemj visai sabiedrībai, pamatojoties uz dažādo alternatīvu izmaksu un ieguvumu pilnu novērtējumu, iespējams, tā neizlemtu izsmelt visus zemes un ūdens resursus tikai kokvilnas ražošanas dēļ.

Atšķirība starp priekšrocībām un izmaksām, kādas ir privātpersonām un kādas — sabiedrībai, ir būtiska.

Atbildot uz svarīgākajiem jautājumiem, piemēram, cik daudz ūdens, pesticīdu un zemes izmantot, lai ražotu kokvilnu, zemnieki visā pasaulē pieņem lēmumus, pamatojoties uz relatīvajām izmaksām un ieguvumiem. Tomēr, kaut gan zemnieks gūst visu labumu no kokvilnas pārdošanas, viņš vai viņa parasti nesedz visas izmaksas. Piemēram, pesticīdu iegādes izmaksas ir niecīgas, ja ņem vērā, cik liela ir to ietekme uz veselību. Tādējādi izmaksas sedz arī citi, tostarp nākamās paaudzes.

Problēmas rodas tāpēc, ka gluži tāpat kā mēs visi, zemnieki pieņem lēmumu no personīgā izdevīguma viedokļa. Šī neobjektivitāte atspoguļojas arī globālajos tirgos. Cenas, ko maksā izejvielu tirgotāji, apģērbu ražotāji un galu galā patērētāji, objektīvi neatspoguļo resursu izmantošanas un preču ražošanas reālās izmaksas un ieguvumus.

Tā ir nopietna problēma. Lielākajā pasaules daļā lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz tirgiem un cenām, tāpēc, ja cena rada maldinošu priekšstatu par ražošanas un patēriņa ietekmi, mēs pieņemsim nepareizus lēmumus. Vēsture liecina, ka tirgus var būt ļoti efektīvs mehānisms, ar ko pamatot lēmumus par resursu lietošanu un ražošanu un sasniegt maksimālu labklājību. Taču, kad cenas ir neobjektīvas, tirgus cieš neveiksmi.

Kad tirgus cieš neveiksmi: labojumi un ierobežojumi

Copyright: ShutterstockKo var darīt lietas labā? Zināmā mērā tirgus trūkumus var labot valdības, veicot attiecīgus pasākumus. Tās var ieviest noteikumus, kas reglamentē ūdens un pesticīdu lietošanu, un nodokļus par šo resursu patēriņu, lai zemnieki šos resursus patērētu mazāk vai atrastu mazāk kaitīgas alternatīvas. Tās var arī piešķirt mežu īpašniekiem maksājumus atbilstoši labumam, ko meži dod valsts un starptautiskajai sabiedrībai, tādējādi nodrošinot alternatīvu ienākumu gūšanas avotu. Galvenais ir līdzsvarot stimulus, kas attiecas uz privātpersonām un visu sabiedrību.

Ir svarīgi arī sniegt patērētājiem informāciju, kas papildina to, ko var izsecināt no cenām. Daudzās valstīs arvien biežāk sāk izmantot marķējumu, kas informē par to, kā ir saražotas preces, kā arī notiek interešu grupu īstenotas kampaņas, kuru mērķis ir palielināt informētību un izpratni par šiem jautājumiem. Daudzi no mums būtu ar mieru maksāt vairāk vai patērēt mazāk, ja apzinātos mūsu izvēles ietekmi.

Dažos gadījumos valdībām jārīkojas, lai ne vien koriģētu tirgu un faktiski ierobežotu savas funkcijas ar resursu sadalīšanu. Gan cilvēku, gan ekosistēmu izdzīvošanai un attīstībai ir vajadzīgs ūdens. Daudzi uzstātos par to, ka cilvēkam ir tiesības uz pietiekamu daudzumu dzeramā ūdens, ūdens ēdiena pagatavošanai, sanitārajām vajadzībām un uz veselīgu vidi. Tāpēc valdībām, iespējams, pat ir pienākums vispirms nodrošināt, lai iedzīvotāju vajadzības būtu apmierinātas, un pēc tam izmantot tirgu, lai sadalītu resursus pārējiem.

Atgriežoties pie Burkinafaso, valsts valdība un starptautiskie partneri ir pievērsuši uzmanību pamatvajadzības pēc droša dzeramā ūdens nodrošināšanai. Kaut gan viena ceturtdaļa iedzīvotāju vēl gaida šā mērķa sasniegšanu, situācija šobrīd ir ievērojami labāka nekā pirms 20 gadiem, kad šis resurss nebija pieejams 60 % iedzīvotāju.

Mainīgi stimuli

Tiek veikti pasākumi globālā līmenī, lai koriģētu un ierobežotu atvērtos tirgus, vienlaikus izmantojot to daudzās priekšrocības. Tomēr pašlaik tirgus cenas bieži sniedz maldinošu informāciju, kuras rezultātā ražotāji un patērētāji pieņem nepareizus lēmumus.

Ja tirgus mehānismi darbotos pareizi un cenas pilnībā atainotu mūsu darbību izmaksas un ieguvumus, vai Burkinafaso joprojām audzētu kokvilnu?

Kaut gan atbilde nav droši zināma, ir ļoti iespējams, ka tā būtu apstiprinoša. Tādai ļoti nabadzīgai valstij bez jūras robežas un ar nabadzīgiem dabas resursiem kā Burkinafaso nav viegla ceļa uz labklājību. Vismaz kokvilnas nozare garantē labus ienākumus, kas var palīdzēt veidot pamatu ekonomikas attīstībai un dzīves līmeņa uzlabošanai.

Tomēr, lai turpinātu audzēt kokvilnu, nav obligāti jāturpina izmantot ražošanas metodes, kas patērē daudz ūdens un pesticīdu. Nav arī jāturpina izcirst mežus. Ūdens patēriņu var samazināt un pesticīdu lietošanu vispār var pārtraukt, izmantojot alternatīvas metodes, piemēram, kokvilnas ražošanu saskaņā ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm. Audzējot kokvilnu saskaņā ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm, tiešās izmaksas ir lielākas — tādējādi palielinās kokvilnas cenas patērētājiem –, taču tās vairāk nekā kompensē kokvilnas audzētāju un sabiedrību, kurās tie dzīvo, netiešo izmaksu samazināšanās.

Jūsu izvēle

Copyright: ThinkstockPolitikas veidotājiem ir liela nozīme, sekmējot tirgus pareizu funkcionēšanu, lai cenas stimulētu ilgtspējīgu lēmumu izvēli. Taču politiķi nav vienīgie, no kā atkarīgs rezultāts — arī pienācīgi informēti iedzīvotāji var ietekmēt notikumus.

Piegādes ķēdes ir globālas, tāpēc Eiropas ražotāju, mazumtirgotāju un patērētāju lēmumi var ievērojami ietekmēt cilvēku labklājību pat tik tālās valstīs kā Burkinafaso. Šāda ietekme var izpausties kā darba vietu un ienākumu gūšanas iespēju radīšana, bet arī kā ierobežoto ūdens resursu pārmērīga izmantošana un vietējo iedzīvotāju un ekosistēmu saindēšana.

Galu galā lēmējvara ir patērētājiem. Politikas veidotāji var mainīt patēriņu, ietekmējot cenas, savukārt patērētāji var sūtīt signālus ražotājiem, pieprasot izstrādājumus no ilgtspējīgi audzētas kokvilnas. Par to ir vērts padomāt nākamreiz, kad dosities iegādāties džinsu pāri.

Papildinformācija

Geographic coverage

Komentāri

Eiropas Vides aģentūra (EVA)
Kongens Nytorv 6
1050 Kopenhāgena K
Dānija
Tālrunis: +45 3336 7100