Personīgie rīki

nākamais
iepriekšējais
temati

Uz saturu | Pāriet uz navigāciju

Sound and independent information
on the environment

Jūs atrodaties šeit: Sākums / Raksti / Tikai ne manā pagalmā — Starptautiskie atkritumu pārvadājumi un vide

Tikai ne manā pagalmā — Starptautiskie atkritumu pārvadājumi un vide

Mainīt valodu
Atkritumi pārkāpj robežas: Džongs Gvofu [Zhang Guofu] savos 35 gados pelna 700 eiro mēnesī, kas Ķīnas provincē ir milzīga alga. Viņš šķiro atkritumus, starp kuriem ir kādas Lielbritānijas lielveikalu ķēdes iepirkumu maisiņi un DVD angļu valodā. Izrādās, ka Londonas konteinerā iemesti atkritumi var viegli pārvarēt gandrīz 10000 kilometru attālumu un nonākt Ķīnas atkritumu pārstrādes rūpnīcā Pērļu upes deltā.

(c) ZOB

Visu iespējamo veidu atkritumi nemitīgi ceļo. Arvien lielākos daudzumos papīra, plastmasas un metāla atkritumi no attīstītām valstīm tiek pārvesti uz valstīm, kurās vides standarti nav tik stingri. Ik dienu milzu kuģi šķeļ okeānu viļņus, lai no plaukstošajiem Āzijas tirgiem nogādātu preces Rietumu valstīm. Lai nebrauktu atpakaļ tukšā un lai būtu kāds balasts, kuģu īpašnieki labprāt ved Eiropas atkritumus uz pārstrādes vietām Āzijā.

Tas nenozīmē, ka uz atkritumu pārvadājumiem neattiecas nekādi noteikumi. Gan ANO, gan ES ir stingri noteikumi par to, kur var vest noteikta veida atkritumus. Pasaules līmenī uz „bīstamo atkritumu” (atkritumu, kas var būt bīstami cilvēkiem vai videi) starptautisko tirdzniecību attiecas ANO Bāzeles konvencija.

Šo konvenciju nav parakstījis pietiekams skaits valstu, lai tajā iekļautais aizliegums būtu ar vispasaules spēku. Tomēr ES ir ieviesusi ierobežojumus un „bīstamos atkritumus” atļauj eksportēt vienīgi uz „attīstītajām valstīm”, kurās ir vajadzīgās tehnoloģijas un ir spēkā pietiekami stingri drošuma un vides tiesību akti. Ierobežojumu kontekstā ar „attīstītām valstīm” saprot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) dalībvalstis.

ES ilgtermiņa mērķis ir panākt, ka katra dalībvalsts pati likvidē savus atkritumus („tuvuma princips”). Tomēr šis mērķis vēl nav sasniegts, jo laikā no 1997. gada līdz 2005. gadam no ES dalībvalstīm likvidēšanai izvesto bīstamo un problemātisko atkritumu daudzums gandrīz četrkāršojās.

Atkritumu eksportu un importu stimulējošie faktori ir dažādi: speciālo apstrādes tehnoloģiju pieejamība, materiālu deficīts, atkritumu likvidēšanas vai pārstrādes izmaksas u. c.

ES politika, kurā noteikti atkritumu pārstrādes mērķi, arī veicina atkritumu pārvadājumus no dalībvalstīm, kuras šos mērķus nevar sasniegt valsts iekšienē. Tirgū pieejamais atkritumu apjoms notur cenas zemā līmenī tādām valstīm kā Ķīna, kurai vajadzīgi lēti izejmateriāli. Ja vien šos atkritumus galamērķa valstī nav paredzēts likvidēt un tie nesatur bīstamus materiālus, šāds tirdzniecības veids ir pieļaujams.

Vai Jūsu vecais televizors ir vairāk izceļojies nekā Jūs pats?

Eiropā attiecībā uz bīstamo un problemātisko atkritumu pārvadājumiem ir spēkā virkne tiesību aktu. Tomēr vēl ir jānoskaidro, vai šie tiesību akti ir efektīvi vides slodzes mazināšanā.

Spilgts piemērs ir elektroniskie atkritumi, kurus uzskata par bīstamiem. Āfrikā un Āzijā šie atkritumi bieži vien tiek demontēti, neizmantojot cilvēku aizsardzības aprīkojumu un piesārņojuma kontroles pasākumus vai tos izmantojot ierobežoti. Lai iegūtu metālus, sastāvdaļas bieži vien tiek sadedzinātas atklātā veidā, un tādējādi rodas pelni ar smago metālu un citu toksisku vielu daļiņām, kas var tiešā veidā kaitēt cilvēkiem, kā arī piesārņot pārtiku, augsni un virszemes ūdeņus.

Par ES iekšienē pārvadātajiem un no ES izvestajiem elektroierīču un elektronikas atkritumiem (WEEE) nav skaidra priekšstata, un daļēji tas ir tāpēc, ka elektronikas atkritumu pārvadājumu reģistrēšanai izmanto neskaidrus kodus. Ir grūti noteikt, vai televizors tiek izvests kā lietota iekārta (kas ir atļauts) vai kā likvidēšanai paredzēti atkritumi (kas nav atļauts). Vispārīgā pieeja paredz, ka ir aizliegts WEEE eksportēt no ES uz valstīm, kuras nav ESAO sastāvā. Savukārt joprojām darba kārtībā esošu televizoru eksportēt drīkst.

Ar dokumentiem ir pierādīti vairāki gadījumi, kad šis aizliegums ir pārkāpts. Izrādās, ka liela daļa lietoto televizoru, datoru, monitoru un telefona aparātu, kas tiek eksportēti uz valstīm, kuras nav ESAO dalībvalstis, ir atkritumi, kas iepirkti nolūkā iegūt minētās sastāvdaļas un vielas.

Ja ES pati nevar nodrošināt pietiekami stingru WEEE eksporta aizlieguma piemērošanu attiecībā uz valstīm, kuras nav ESAO dalībvalstis, tas var būtiski kaitēt šā aizlieguma noteikumu ratificēšanai pasaules līmenī atbilstoši Bāzeles konvencijai.

Dzenot pēdas datiem par elektroierīču un elektronikas atkritumiem

Neraugoties uz grūtībām, kas rodas, iegūstot, pārbaudot un analizējot datus par atkritumiem, EVA partnerībā ar Eiropas Resursu un atkritumu apsaimniekošanas tematisko centru ir veikusi analīzi par ES atkritumu sūtījumiem uz citiem reģioniem.

Izmantojot Eiropas tirdzniecības statistikas datus, ir iespējams noteikt no ES uz citiem reģioniem nosūtīto lietoto elektrisko un elektronisko iekārtu eksporta vienību skaitu, apjomus un vērtību ( 1. attēls).

2005. gadā no ES uz Āfrikas valstīm tika eksportēts vairāk nekā 15000 tonnu krāsu televizoru. Nigērijā, Ganā un Ēģiptē vien ik dienu tika ievests aptuveni 1000 televizoru. Uz Āfriku eksportēto krāsu televizoru vidējā vērtība ir ļoti zema: attiecībā uz visu Āfriku vidējā viena televizora cena bija 64 eiro, bet trijās minētajās valstīs — 28 eiro. Salīdzinājumam Eiropā pārdoto televizoru vidējā vērtība ir 350 eiro.

Uz Āfriku nosūtīto televizoru zemā cena vedina domāt, ka lielā mērā tiek eksportēti lietoti ražojumi, no kuriem liela daļa, iespējams, ir atkritumi.

Tā kā šie skaitļi ir tikai par televizoriem, jādomā, ka kopējais lietotu datoru, mobilo tālruņu, CD atskaņotāju un citu preču eksports uz šiem reģioniem ir ievērojami lielāks. Tas vedina domāt, ka tiek pārkāpts ES aizliegums tirgot bīstamos atkritumus valstīm, kuras nav ESAO dalībvalstis.

1. attēls. / Krāsu televizoru eksports no ES-25 uz Āfriku, Āziju, Tuvajiem Austrumiem, ASV un pārējām Eiropas valstīm, 2005. Avots: EVA

 

Nebīstamie atkritumi

Laikā no 1997. gada līdz 2005. gadam ( 2. attēls) strauji pieauga arī tādu nebīstamo ES atkritumu kā papīrs, plastmasa un metāls sūtījumi, galvenokārt uz Āziju un jo īpaši uz Ķīnu.

Papīra atkritumu eksports uz Āziju palielinājās desmit reizes. Plastmasas eksports palielinājās vienpadsmit reizes, bet metālu — piecas. Arī ES iekšienē pārvadāto atkritumu daudzums ir pieaudzis, taču daudz mazāk.

2007. gadā vienāds daudzums papīra atkritumu tika nosūtīts uz Āziju un no vienas ES valsts uz otru. ES iekšienē pārvadāto metālu daudzums pārsniedza uz Āziju izvesto daudzumu. Savukārt plastmasas atkritumi Āzijas tirgū nonāca lielākā daudzumā nekā ES.

Atkritumu pārstrādes dzinējspēki

Vairāk nekā desmit gadus izejmateriālu cenas ir bijušas ļoti augstas, un tādējādi cēlusies vērtība otrreizējiem izejmateriāliem, kurus iegūst atkritumu pārstrādes rezultātā.

Eiropas metālu, papīra, plastmasas un citi atkritumi baro plaukstošo Āzijas ekonomiku, kuras pieprasījumu nevar apmierināt ar pirmreizējiem materiāliem vien.

ES tiesību akti (piemēram, Iepakojuma direktīva), kas dalībvalstīm nosaka prasības sasniegt noteiktus atkritumu pārstrādes līmeņus, arī netieši veicina atkritumu nosūtīšanu pārstrādei.

ES prasības attiecībā uz konkrētiem atkritumu pārstrādes līmeņiem ir radījušas lielu pārstrādājamo atkritumu pieejamību tirgū. Piemēram, pārstrādāto papīra un kartona „iepakojuma atkritumu” daudzums ir pieaudzis no aptuveni 24 miljoniem tonnu 1997. gadā līdz 30 miljoniem tonnu 2005. gadā. Tajā pašā laikposmā pārstrādātā plastmasas iepakojuma daudzums ir pieaudzis no aptuveni 10 līdz 14 miljoniem tonnu. Vai tas dod labumu videi?

Vispārīgi ņemot, pārstrādātu atkritumu izmantošana pirmreizējo materiālu vietā dod labumu videi. Piemēram, izgatavojot vienu kilogramu papīra no pārstrādātiem izejmateriāliem, tiek izmantots uz pusi mazāk enerģijas nekā ražošanā no pirmreizējiem materiāliem. Ražojot alumīniju no pārstrādātiem alumīnija atkritumiem, tiek izmantoti tikai 5 % no enerģijas, kas tiek patērēta, izmantojot pirmreizējos materiālus.

Tādējādi kopumā atkritumu pārstrāde ievērojami veicina ar enerģiju saistīto CO2 emisiju un citu vides slodžu samazināšanos.

Tomēr, tā kā mēs bieži vien nezinām, kas notiek ar atkritumu kravām, kuras atstāj Eiropas ostas, nav iespējams pateikt, vai kāds konkrēts sūtījums vai šādi sūtījumi vispār dara videi labu vai sliktu.

Lūkojoties tālāk

ES iekšienē par atkritumu pārrobežu sūtījumiem likvidēšanai un „bīstamo un problemātisko” atkritumu pārstrādei ir jāpaziņo valsts iestādēm. Šis „valsts” paziņojums ir ļoti detalizēts. Taču Eiropas Komisijai tiek iesniegts tikai sūtījuma datu kopsavilkums, tāpēc nav skaidra pārskata par situāciju ES līmenī.

Ja tiktu iesniegta sīkāka informācija, jo īpaši par to, kāda veida atkritumi nosūtīti, apkopojums dotu iespēju daudz labāk izvērtēt šo sūtījumu ietekmi uz vidi un ekonomiku. Tas palīdzētu noteikt, vai atkritumu pārvadājumus stimulē labākas pārstrādes iespējas, lielākas jaudas vai izdevīgākas cenas. Būtu iespējams labāk izprast, kāda loma sūtījumos uz mazāk attīstītiem reģioniem ir zemākiem standartiem, tiesiskā regulējuma trūkumam un vājākai normu piemērošanai. Skaidrāks priekšstats par legālajiem sūtījumiem ES iekšienē arī dotu labāku ieskatu attiecībā uz nelegālajiem sūtījumiem.

Tā kā valstu līmenī jau tiek gatavoti šādi sīki ziņojumi un daudzas valstis jau tagad apkopo detalizētu statistiku par atkritumu importu un eksportu, sīkāku ziņojumu iesniegšana neradītu dalībvalstīm pārmērīgu papildu slogu.

 

Avoti

Basel Action Network 2002: Exporting Harm.The high-tech trashing of Asia, February 2002.

EVA, 2007. Eiropas vide — Ceturtaisnovērtējums, 2007.

EVA, 2008. Labāka sadzīves atkritumuapsaimniekošana samazinās siltumnīcefekta gāzu emisijas. EEA Briefing 1/2008.

EEA, 2009. Environmental impacts from import and export of waste (sagatavošanā).

ETC/RWM, 2008. Transboundary shipments of waste in the EU.

European Commission, 2007. The EU Member States reporting according to Commission Decision 99/412/EEC of 3 June 1999 concerning a questionnaire for the reporting obligation of Member States pursuant to Article 41(2) of Council Regulation No 259/93.

IMPEL (The European Union Network for the Implementation and Enforcement of Environmental Law), 2005. Threat Assessment Project, the illegal shipments of waste among IMPEL Member States, May 2005.

Greenpeace 2008: Chemical Contamination at E-waste recycling and disposal sites in Acra and Korforidua, Ghana — Greenpeace Research Laboratories, Technical Note 10/2008, August 2008.

Secretariat of the Basel Convention, 2007.

The Sun Newspaper, 5 August 2008.

Saistītais saturs

Geographical coverage

[+] Show Map

Komentāri

Eiropas Vides aģentūra (EVA)
Kongens Nytorv 6
1050 Kopenhāgena K
Dānija
Tālrunis: +45 3336 7100