Personīgie rīki

Paziņojumi
Saņemt paziņojumus par jauniem ziņojumiem un produktiem. Biežums: 3 līdz 4 e-pasta sūtījumi / mēnesī.
Abonementi
Reģistrēties, lai saņemtu mūsu pārskatus (drukātā un/vai elektroniskā formātā) un ceturkšņa e-ziņojumus
Seko mums
Twitter ikona Twitter
Facebook ikona Facebook
YouTube ikona YouTube kanāls
RSS logo RSS barotnes
Vēl

Write to us Write to us

For the public:


For media and journalists:

Contact EEA staff
Contact the web team
FAQ

Call us Call us

Reception:

Phone: (+45) 33 36 71 00
Fax: (+45) 33 36 71 99


nākamais
iepriekšējais
temati

Uz saturu | Pāriet uz navigāciju

Sound and independent information
on the environment

Jūs atrodaties šeit: Sākums / Raksti / Eiropas lauksaimniecība - kā nodrošināt cenu ziņā pieejamu, veselīgu un ekoloģisku pārtiku

Eiropas lauksaimniecība - kā nodrošināt cenu ziņā pieejamu, veselīgu un ekoloģisku pārtiku

Mainīt valodu
Lai nodrošinātu pietiekamu pārtikas daudzumu, Eiropā izmanto intensīvo lauksaimniecību, kas ietekmē vidi un mūsu veselību. Vai Eiropa var atrast videi nekaitīgāku pārtikas ražošanas veidu? Mēs uzdevām šo jautājumu Ybele Hoogeveen — viņa vada Eiropas Vides aģentūras darba grupu, kas pēta resursu izmantošanas ietekmi uz vidi un cilvēku labklājību.

 Image © G. Karadeniz / EEA

Nesen publicētajā EVA indikatoru ziņojumā pārtikas nodrošināšana ir atzīta par vienu no galvenajām sistēmām, kas ietekmē vidi. Kas ir pārtikas nodrošināšanas sistēma, un kā tā mūs ietekmē?

Jēdziens “pārtikas nodrošināšanas sistēma” attiecas uz visiem procesiem un infrastruktūru, ko esam izveidojuši pārtikas ražošanai un patērēšanai. Pārtikas sistēmā ietilpst lauksaimniecība, tirdzniecība, mazumtirdzniecība, transports un patēriņš. Pārtika ir cilvēka pamatvajadzība. Mūsu pārtikai jābūt ne tikai pieejamai, bet arī ļoti kvalitatīvai un tādai, lai cilvēki to varētu atļauties, citādi sakot –nepiesārņotai un par pieņemamu cenu.

Pārtika ļoti ietekmē mūsu veselību un labklājību. Ar pārtiku ir tieši saistītas tādas veselības problēmas kā nepietiekams uzturs un aptaukošanās. Lauksaimniecība arī veicina klimata pārmaiņas un gaisa un ūdens piesārņojumu, savukārt tie var netieši ietekmēt cilvēku veselību un labklājību.

Iedziļinoties mēs redzam, ka lauksaimniecībai ir arī būtiska sociālekonomiskā nozīme. Daudzās lauku kopienās tā ir vietējās ekonomikas stūrakmens, dzīvesveids un mijiedarbība ar dabu, kas sniedz ar kultūru un atpūtu saistītus ieguvumus. Tas, kā mēs ražojam pārtiku, ietekmē mūsu apdzīvotās vides pievilcību.

Vai Eiropā pastāv konkrētas iezīmes un tendences pārtikas ražošanas un patēriņa jomā?

Kopumā Eiropā ir mūsdienīgas lauksaimnieciskās ražošanas sistēmas un lauksaimniecībai piemērota zeme. Ir ievērojami pieaudzis hektāra ražīgums, un tas jo īpaši vērojams 20. gadsimta otrajā pusē. Tā kā Eiropā ir daudzveidīga lauksaimniecības zeme un klimats, mēs varam ražot plašu produktu klāstu. Tomēr daudz kas tiek arī ievests — galvenās importa preces ir lopbarība, svaigi augļi un dārzeņi. Eiropa galvenokārt eksportē pārstrādātas pārtikas preces.

Patēriņa jomā pēdējo gadu laikā ir notikušas ar uzturu saistītas pārmaiņas. Piemēram, pēdējo 50 gadu laikā ir ievērojami pieaudzis sarkanās gaļas patēriņš. Taču, salīdzinot ar 1995. gada rādītājiem, liellopu gaļas patēriņš uz vienu personu ir sarucis par 10 %. No otras puses, eiropieši ir palielinājuši mājputnu gaļas, zivju un jūras velšu, kā arī augļu un dārzeņu daudzumu uzturā.

Kādas problēmas skars Eiropas pārtikas nodrošināšanas sistēmas turpmākajās desmitgadēs?

Eiropā ir divas galvenās problēmu jomas. Pirmā problēma ir sociālekonomiskais aspekts. Urbanizācija un ar to saistītās dzīvesveida pārmaiņas liecina, ka lauksaimniecība kā saimnieciskā darbība zaudē pievilcību. Lauksaimnieku skaits Eiropā sarūk, un pieaug to vidējais vecums. Kļūst grūti turpināt lauksaimniecības darbības, jo īpaši mazražīgās teritorijās. Daļa lauksaimniecības zemju tiek pamesta, un teritorijās, kur lauksaimnieciskās darbības patiesībā palīdz saglabāt dabu, tas varētu ietekmēt ne tikai vietējo ekonomiku.

Otra problēma ir intensifikācija. Runa ir par lielāku hektāra ražīgumu, ko panāk, palielinot jaudu un izmantojot mehanizāciju, drenāžu, apūdeņošanu, kā arī mēslošanas līdzekļus un pesticīdus. Šīs metodes palielina ienesīgumu un samazina lauksaimniecībai vajadzīgās zemes daudzumu. Taču mazinās arī lauksaimniecības zemes bioloģiskā daudzveidība un pieaug augsnes, upju un ezeru piesārņojums.

Lauksaimniecības ražīgumu Eiropā ietekmēs arī klimata pārmaiņas. Daudziem reģioniem varētu nākties pielāgoties augšanas sezonas un nokrišņu daudzuma izmaiņām.

Vai Eiropa var no intensīvas lauksaimniecības pāriet uz ekstensīvu lauksaimniecību?

Pāreja uz mazražīgām sistēmām būtu nereāla un neproduktīva. Mēs nevaram atļauties lauksaimniecību, kas nav efektīva ne no ekonomikas, ne vides aspekta. Tomēr mums ir jāsamazina lauksaimniecības radītais piesārņojums. Rodas dilemma. Arī bioloģiskā lauksaimniecība (kurā neizmanto pesticīdus un mēslošanas līdzekļus) var būt intensīva, tomēr saskaņā ar aplēsēm tā ir par aptuveni 20 % mazāk ražīga nekā intensīvā lauksaimniecība. Lai turpinātu ražot tādu pašu pārtikas daudzumu, mums būtu jāatvēl lauksaimniecībai vairāk zemes.

Šāda pāreja ietekmētu arī pārējo pasauli. Tā kā ES ir viena no lielākajām pārtikas ražotājām un eksportētājām, jebkāds būtisks ražīguma samazinājums ietekmētu ražošanu pasaules līmenī un tādējādi arī pārtikas cenas. Pārtikas cenu pieaugums skar visus sabiedrības slāņus, jo īpaši ģimenes ar nelieliem ienākumiem. Tas arī būtu pretrunā mērķim nodrošināt pieejamu pārtiku par pieņemamu cenu.

Kāds būtu ideālais risinājums?

Lauksaimniecība vienmēr būs viena no galvenajām cilvēku darbībām, kas ietekmē vidi. Taču radīto ietekmi var dažādos veidos samazināt. Kopumā šķiet, ka labākais risinājums būtu pāreja uz novatoriskām zema resursu patēriņa sistēmām (piemēram, bioloģiskās un precīzās lauksaimniecības paņēmienu izmantošana).

Ņemot vērā augošo pasaules pieprasījumu pēc pārtikas, šķiedrām un enerģijas, visticamāk ar ražošanas uzlabojumiem vien nepietiktu. Mums jāuzlabo efektivitāte arī citās pārtikas sistēmas daļās, piemēram, transporta, mazumtirdzniecības un patēriņa jomā.

Lielu daļu zemes izmanto lopbarības ražošanai, lai varētu pabarot liellopus, no kuriem iegūst gaļu. Ja cilvēki samazinātu gaļas daudzumu uzturā un ēstu vairāk dārzeņu, noteikti mazinātos ar pasaules zemes izmantošanu saistītais spiediens. Vēl viens piemērs ir pārtikas izšķiešana. Aptuveni 30–40 % no saražotās pārtikas Eiropā tiek izšķiesta. Pārtikas izšķiešanas cikls sākas uz lauka, turpinās transporta un mazumtirdzniecības posmā un beidzas mūsu mājās. Ik brīdi mēs izšķiežam zemi, ūdeni un enerģiju, ko izmanto, lai ražotu pārtiku, kuru mēs nemaz nepatērējam.

Šeit izšķirīga nozīme ir ES kopējai lauksaimniecības politikai. Ar nesen īstenotajām reformām lielā mērā tika likvidēta saistība starp lauksaimnieku ražīgumu un to saņemtajiem maksājumiem. Patlaban atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kuri ievēro vides tiesību aktus, un obligāti jāveic daži ekoloģizācijas pasākumi. Lai gan tas ir palīdzējis novērst pārprodukciju un varētu mazināt ietekmi uz vidi, ir iespējams paveikt vēl vairāk, piemēram, mazināt atkarību no minerālmēsliem un pesticīdiem.

Zeme ir vajadzīga ne tikai lauksaimniecībai, bet arī enerģijas (biodegvielas) ražošanai, mājokļiem un pilsētvidei. Efektīvāku zemes izmantošanu un cilvēku mazāku saskari ar ietekmi uz vidi veicinātu arī telpiskās plānošanas uzlabojumi (kur nodarboties ar intensīvo lauksaimniecību un kur uzturēt ekstensīvo, zema resursu patēriņa lauksaimniecību).

Kopumā ideālais risinājums būtu efektīvāka mums pieejamo resursu, jo īpaši zemes un ūdens, izmantošana. Mūsu jaunākajā indikatoru ziņojumā ir sniegts plašāks skatījums uz resursu izmantošanu un izklāstīta pārtikas sistēmas saistība ar pārējām galvenajām sistēmām — enerģētiku, mājsaimniecībām un materiāliem.

Ybele Hoogeveen

Intervija publicēta EVA 2013. gada decembra ziņu izlaidumā Nr. 2013/2.

Geographical coverage

[+] Show Map

Komentāri

Eiropas Vides aģentūra (EVA)
Kongens Nytorv 6
1050 Kopenhāgena K
Dānija
Tālrunis: +45 3336 7100