nākamais
iepriekšējais
temati

Politikas konteksts

Mainīt valodu
Lapa Pēdējās izmaiņas 21.02.2017
This page was archived on 21.02.2017 with reason: Content is outdated
Zemes izmantošanas plānošana un pārvaldība ir būtiska, lai saskaņotu zemes izmantošanu ar vides problēmām. Tas ir izaicinājums, kas ietver vairākus politikas līmeņus un dažādas nozares. Zemes izmantošanas negatīvo seku videi monitorings un starpniekdarbība, nodrošinot ilgtspējīgu būtisko resursu ražošanu, ir politikas veidotāju galvenā prioritāte visā pasaulē.

1999. gadā Eiropas telpiskās attīstības perspektīvas (ESDP) rezultātā Eiropas politika orientējās uz teritoriālo līdzsvaru un kohēziju, uzlabotu konkurētspēju, piekļuvi tirgiem un zināšanām, kā arī uz saprātīgāku dabas un kultūras resursu pārvaldību. Nesenāk integrētu telpisko attīstību risināja ES teritoriālās attīstības darba kārtība, kuras mērķis ir mobilizēt Eiropas reģionu un pilsētu potenciālu ilgtspējīgai ekonomiskai izaugsmei un lielākai nodarbinātībai.

Zemes izmantošanas plānošanas un pārvaldības lēmumus parasti pieņem vietējā un reģionālā līmenī. Tomēr Eiropas Komisijai ir loma, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro vides problēmas savos zemes izmantošanas attīstības plānos. Šie mērķi ir:

Eiropas valstu ekonomika ir atkarīga no dabas resursiem, ieskaitot izejvielas un telpu (zemes resursus). ES tematiskā stratēģija par dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu iekļauj telpu kā resursu. Tas attiecas uz zemes platībām un jūras telpu, kas nepieciešama ražošanas vajadzībām (piem., minerāli, kokmateriāli, pārtika) un dažādām sociāli-ekonomiskām aktivitātēm. Šīs intereses bieži konkurē par vienu un to pašu teritoriju.

Pūles mainīt zemes izmantošanas praksi, lai samazinātu difūzo gaisa un ūdens piesārņošanu, ietver integrētu upes baseina pārvaldību un īpašiNitrātu direktīvu. Plūdus, ko izraisa necaurlaidīgu virsmu būvēšana (piem., celtnes un ceļi) un ierosina ekstremāli laika apstākļi, risina jaunā Eiropas plūdu direktīva. Zemes izmantošanas transversālais raksturs ir uzsvērts arī ES lauku attīstības un reģionālajā politikā.

UNFCCC Kioto protokols citu starpā veicina prakses, kas samazina metāna un slāpekļa oksīda emisijas no lauksaimniecības zemes. ES politikas par pielāgošanos klimata pārmaiņai ir tieši saistītas ar zemes izmantošanas praksi pašreiz un nākotnē un ekonomikas nozarēm, kas no tās ir atkarīgas.

Permalinks

Topics

Dokumentu darbības