nākamais
iepriekšējais
temati

Article

Izmesti no laivas - Jūras ekosistēmu pārvaldība klimata pārmaiņu kontekstā

Mainīt valodu
Article Publicēts 23.03.2009 Pēdējās izmaiņas 11.05.2021
Zvejnieku stāsts. 1986. gada 6. oktobra vakarā omāru zvejnieki no mazas pilsētiņas Gillelejas, kas atrodas uz ziemeļiem no Kopenhāgenas, zvejoja Kategatā un tika pie pilniem tīkliem ar Norvēģijas omāriem. Daudzi omāri mira vai jau bija beigti un apmēram puse no tiem bija savādā krāsā.

Ja Baltijas jūras mencu populāciju neaiztiktu divus gadus, tā atjaunotos

Henriks Sparholts [Henrik Sparholt], zinātnieks, ICES Padomdevēju programma

Pēc ūdenī izšķīdušā skābekļa mērījumiem un mirušajiem omāriem Dānijas Valsts vides izpētes institūta zinātnieki secināja, ka Kategata dienvidu daļā nepieredzēti plašā jūras dibena zonā nav skābekļa. Savādos notikumus tovakar bija izraisījusi „anoksija” jeb skābekļa trūkums jūras dibenā. Zinātnieki uzskatīja, ka šie omāri ir nosmakuši.

Ir pagājuši divdesmit divi gadi. Lielu daļu Baltijas jūras veido anoksiskās jeb „mirušās” zonas.

Bornholmas zivsaimniecību krahs

Idilliskā Dānijas sala Bornholma, kas atrodas Baltijas jūras rietumu daļā starp Zviedriju, Vāciju un Poliju, ir slavena ar tās kūpinātajām reņģēm. Gadsimtiem ilgi bagātīgie zivju lomi bija vietējās ekonomikas stūrakmens.

20.gs. 70. gados aptuveni pusi no zivsaimniecību ienākumiem veidoja mencas. 20.gs. 80. gadu beigās mencu zveja deva jau 80 % no kopējiem ienākumiem. Daudzi zvejnieki paļāvās uz skaistu nākotni un ieguldīja jaunos kuģos. Taču 1990. gados nozveja sāka strauji samazināties, un kopš tā laika situācija vairs nav uzlabojusies. Šis krahs vietējiem iedzīvotājiem radīja milzīgu finansiālo spiedienu.

Ņemot vērā Baltijas jūras mencu krājumu samazināšanās apjomu un tempu, daudz enerģijas ir veltīts tam, lai izprastu, kas radīja bumu un tam sekojošo krahu. Šis reģions ir kļuvis par starptautisku izpētes objektu un kalpojis par mācību citiem reģioniem. Baltijas jūras stāsts nav vienkāršs — situācijas sarežģītība labi parāda to, ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras politikas veidotājiem jūras vides jomā.

„Zvejojot” datus

Bornholmas zvejniekiem tāpat kā viņu kolēģiem visā Eiropā jāievēro juridiski saistoši ierobežojumi saskaņā ar Kopējo zivsaimniecības politiku, kas nosaka, cik daudz katra veida zivju drīkst nozvejot katrā vietā.

Starptautiskā Jūras izpētes padome (ICES) nodrošina zinātniskos datus par bioloģiski drošiem līmeņiem. Zivju krājumu dati, nozvejas statistika un okeanogrāfisko apstākļu vides monitorings nodrošina ļoti vērtīgus datus par visvairāk zvejoto komerciālo sugu krājumu stāvokli. Īpaši svarīgi ir zināt konkrēta vecuma zivju skaitu noteiktā zonā. Jo vairāk jaunu zivju izdzīvo konkrētā gadā, jo vairāk zivju varēs nozvejot pēc diviem līdz pieciem gadiem, kad zivis būs pieaugušas. Turklāt jo vairāk pieaugušu zivju, jo vairāk ikru tiks iznērsts.

Ņemot vērā zinātniskos atzinumus, ES dalībvalstis pieņem lēmumus par kopējo pieļaujamo nozveju (TAC). Šie lēmumi bieži vien liecina nevis par krājumu aizsardzību, bet citām prioritātēm. 2006. gadā attiecībā uz aptuveni 45 % no visiem novērtētajiem Eiropas jūru zivju krājumiem nozveja pārsniedza bioloģiski drošās robežas. Šie nozvejas līmeņi tika noteikti ministru līmenī.

Zivis elpo ūdenī izšķīdušo skābekli

Īpaši kopš 20.gs. 60. gadiem mākslīgā mēslojuma izmantošana lauksaimniecībā un urbanizācija ir izraisījusi dramatisku barības vielu ieplūdes palielināšanos (piesārņojumu) Baltijas jūrā. Līdz ar to aktivizējās fitoplanktona un zivju vairošanās (jo vairāk fitoplanktona, jo vairāk barības zivīm). Tomēr vienlaikus jūras dziļākajos slāņos saasinājās anoksijas problēmas.

Veidojoties bezskābekļa zonām pie jūras gultnes, no nogulumiem ūdenī izdalās sērūdeņradis. Vairumam dzīvības formu sērūdeņradis ir indīgs. Tajā 1986. gada vakarā Kategatā izzvejoto Norvēģijas omāru nāvi droši vien noteica gan sērūdeņradis, gan skābekļa trūkums.

Baltijas jūras anoksiskās zonas tagad ir jau tik plašas, ka jūras centrālās daļas austrumos ir samazinājušās potenciālās nārsta zonas. Tādā veidā samazinās veiksmīga mencu nārsta iespējas.

Kāpēc 20.gs. 80. gadu sākums mencu krājumiem bija tik labvēlīgs?

Augstais izdzīvojušo mencu ikru un kāpuru īpatsvars 1978.–1983. gadā skaidrojams ar četriem faktoriem. Galvenais iemesls ir tas, ka 20.gs. 70. gadu beigās tika samazināta zvejas intensitāte. Otrkārt, klimata apstākļu dēļ no Ziemeļjūras ieplūda ūdeņi ar augstu sāļu koncentrāciju. Jāatzīmē, ka Baltijas jūra sākotnēji bija saldūdens ezers, līdz pirms aptuveni 8000 gadiem jūras līmenis cēlās un šajā ezerā ieplūda Ziemeļjūras ūdeņi. Sāļūdeņu ieplūšanai Baltijas jūrā joprojām ir svarīga loma sāļuma un skābekļa līmeņa uzturēšanā.

Minētās ieplūdes radīja augstāku skābekļa koncentrāciju mencu nārsta zonās, tādējādi paaugstinot izdzīvojušo ikru īpatsvaru un līdz ar to — jauno zivju skaitu. Treškārt, jūrā bija daudz airkājvēžu kāpuru (pseudocalanus acuspes), kas ir nozīmīgs mencu barības avots, un, visbeidzot, bija maz tādu ienaidnieku kā brētliņas un roņi. Brētliņas pārtiek no mencu ikriem, un roņi medī pašas mencas.

Kas nogāja greizi?

Kopš 20.gs. 80. gadu vidus ir bijis mazāk lielu ieplūžu no Ziemeļjūras, un līdz ar to pasliktinājušies ikru izdzīvošanai vajadzīgie apstākļi un samazinājies jauno zivju skaits. Sāļuma samazināšanās ir izraisījusi arī kāpuru pamatbarības — airkājvēžu — daudzuma samazināšanos. Lai gan turpmākajos gados bioloģiski drošie zvejas līmeņi tika samazināti, politiski apstiprinātā nozveja (TAC) parasti pārsniedza šos līmeņus (1. attēls).

Problēmu vēl saasina nelegālā zveja. Tiek lēsts, ka šajā Baltijas jūras daļā nelegāli tiek izkrauti papildu 30 % zivju. 2007. gada vasarā Polijas nelegālās zvejas apjomi bija tik lieli, ka 2007. gada otrajā pusē Komisija apturēja Polijas zveju.

1. attēls. / Zinātniski ieteiktie nozvejas līmeņi (balstoties uz ICES atzinumiem), apstiprinātā kopējā pieļaujamā nozveja (TAC) un faktiskā nozveja Bornholmai tuvējos zvejas apgabalos 1989.–2007. gadā. Avots: EVA, 2008.

Un tad vēl klimata pārmaiņas

Klimata pārmaiņas ietekmē gan Baltijas jūras temperatūru, gan sāļumu. Temperatūras celšanās ūdens dziļākajos slāņos radīs lielāku vielmaiņas pieprasījumu pēc skābekļa un samazinās skābekļa šķīdību ūdenī. Tas savukārt nozīmē, ka anoksija skars vēl plašākus ģeogrāfiskos apgabalus. Baltijas jūras sāļums kopš 20.gs. 80. gadu vidus ir pastāvīgi samazinājies, jo palielinājies nokrišņu daudzums un samazinājušās ieplūdes no Ziemeļjūras Baltijas jūrā.

Abus faktorus nosaka klimats. Pat neliels sāļuma samazinājums izjauc līdzsvaru, un notiek izmaiņas Baltijas jūras biotopa sastāvā. No trim visvairāk zvejotajām sugām — mencām, reņģēm un brētliņām — mencas ir īpaši jutīgas pret sāļuma samazināšanos, jo sāļums ietekmē gan to reproduktīvās spējas, gan mencu kāpuru pamatbarības pieejamību.

Attiecībā uz Baltijas jūras turpmāko klimatu tiek prognozēts, ka nokrišņu daudzums turpinās palielināties un ieplūdes no Ziemeļjūras — samazināties. Tas nozīmē, ka mencu un citu jūras zivju krājumi visticamāk turpinās sarukt, ja vien netiks samazināta zvejas intensitāte.

2. attēls. / Aplēses par hipoksijas (skābekļa koncentrācija mazāka par 2 ml/l) un anoksijas (skābekļa koncentrācija ir nulle, un bieži ir sastopams sērūdeņradis, kas, reaģējot ar skābekli, pārvēršas sulfātā; ja konstatēta šī reakcija, tiek uzskatīts, ka skābekļa koncentrācija ir negatīva) apmēriem 2007. gada rudenī. Avots: http://www.helcom.fi/environment2/ifs/ifs2007/en_GB/HydrographyOxygenDeep/.

Nākotnes cerības

Ņemot vērā Baltijas jūras sarežģītās un smagās vides problēmas, šā reģiona valstis ir pieņēmušas „Baltijas jūras rīcības plānu”, kas paredz izstrādāt valstu pasākumus lauksaimniecības, zivsaimniecības un reģionālās politikas integrēšanai. Šis plāns, kas pieņemts 2007. gada novembrī, ir nozīmīgs pamats efektīvākai ES politikas īstenošanai šajā jomā.

Tajā ietilpst jaunā Jūras stratēģijas pamatdirektīva, saskaņā ar kuru ap Baltijas jūru esošajām valstīm līdz 2020. gadam jūrā jāpanāk „labs vides stāvoklis” un jāizpilda prasība, ka zivju krājumi tiek atjaunoti „labā stāvoklī”.

Klimata pārmaiņas mainīs Baltijas jūru un tās spēju nodrošināt mencu populāciju izmantojamā apjomā. Lai krājumi paliktu komerciāli nozīmīgā līmenī, šīs izmaiņas jāņem vērā pārvaldības pasākumos
Profesors Braiens Makkenzijs [Brian MacKenzie], DTU-Aqua, Dānijas Tehniskā universitāte

Papildus Eiropas Komisija strādā pie Baltijas jūras reģiona stratēģijas, kas būs pamats rīcības plānam, kurā tiks noteikti galvenie dalībnieki, izmantojamie finanšu instrumenti, kā arī darbu grafiks. Panākt to, ka dalībvalstis pieņem šo stratēģiju, būs viena no Zviedrijas prioritātēm, kad tā pārņems ES prezidentūru 2009. gada otrajā pusē. Zviedrija ir noteikusi Baltijas jūras vides jautājumus par vienu no savām galvenajām prioritātēm.

Kopējā zivsaimniecības politika (KZP) tika izveidota, lai regulētu zvejniecību no vides, ekonomiskā un sociālā viedokļa. Tomēr daudzas komerciāli vērtīgākās zivju sugas Eiropā ir pārzvejotas, un to populācijas ir zem bioloģiski drošā līmeņa. Attiecīgo tiesību aktu būtība ir tāda, ka to dalībvalstu, kurās konstatēta pārzveja, sodīšana ir dārga un sarežģīta.

Attiecībā uz daudzu zivju sugu krājumiem nepārprotami nav izdevies panākt ilgtspējīgu pārvaldību, tāpēc jūrlietu speciālisti ir aicinājuši būtiski pārskatīt politiku, kas, protams, ir valstu kompromisa rezultāts. Jūras vide ir jāuztver kā ekosistēma, nevis kā izmantojamu zonu kopums.

ES jūrlietu un zivsaimniecības komisārs Džo Borgs [Joe Borg] pat ir teicis, ka KZP „neveicina ne zvejnieku, ne politiķu atbildību”, un tāpēc četrus gadus pirms paredzētā termiņa jau 2008. gada septembrī uzsāka tūlītēju šīs politikas pārskatīšanu.

Avoti

Diaz, R. J. and Rosenberg, R., 2008. Spreading Dead Zones and Consequences for Marine Ecosystems. Science, vol. 321, pp. 926–929.

Mackenzie, B. R.; Gislason, H.; Mollmann, C.; Koster, F. W., 2007. Impact of 21st century climate change on the Baltic Sea fish community and fisheries. Global Change Biology, vol. 13, 7, pp. 1 348–1 367.

Sparholt, H.; Bertelsen, M.; Lassen, H., 2008. A meta-analysis of the status of ICES fish stocks during the past half century. ICES Journal of Marine Science, Vol. 64, 4, pp. 707–713.

Permalinks

Geographic coverage

Dokumentu darbības